“Mārtiņu Karsumu nenorakstu.” Vītoliņš par izlases pieredzi un jaunatni

“No šāda piedāvājuma nevar atteikties,” tā kādā šī gada jūlija dienā par piedāvājumu vadīt Latvijas hokeja valstsvienību sacīja bijušais tās hokejists Harijs Vītoliņš. Trenerim vasaras plānos bija atpūsties dzimtenē, taču negaidītais piedāvājums stāties pie izlases stūres un augustā sekojošā ceļazīme uz Pekinas olimpiskajām spēlēm mainīja ne tikai šīs vasaras, bet arī speciālista turpmāko gadu plānus. Tagad Vītoliņš nākamos divus gadus rūpēsies par Latvijas izlases prestižu. Mums atkal ir savs cilvēks.

Tu Latvijas izlasei pievienojies pirms atbildīga turnīra. Ja hokejisti neizcīnītu ceļazīmi uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, Tu varētu atrunāties, ka ar izlasi esi kopā tikai dažas nedēļas un tik īsā laikā nav iespējams iekļauties jaunā vidē. Tu varētu atrast dažādus argumentus neveiksmei. Savukārt ceļazīmes izcīnīšanas gadījumā Tevi slavētu. Sanāca pēdējais minētais variants – valstsvienība dosies uz Pekinu un Tavs darbs tika novērtēts hokeja sabiedrības acīs.  

Tāda ir treneru dzīve. Tas nebija risks, bet ir jābūt gatavam, ka būs cilvēki, kuri pārmetīs, un būs tādi, kuri teiks, ka visu izdarīji pareizi.

Tev karjerā bieži ir bijušas situācijas, kad stājies jaunā amatā un uzreiz jau seko atbildīgs turnīrs?

Pirmo reizi tas bija pirms pāris gadiem Davosā, kad stājos galvenā trenera amatā. Tur daudzus gadus nostrādāja pazīstamais Arno del Kurto, viņš bija leģenda, bet klubam tobrīd bija slikti laiki. Daudzi man teica, ka stāšanās pie “Davos” stūres nav vajadzīga, kāpēc es tur dodos strādāt, mana trenera karjera beigsies, taču tobrīd man šķita, ka tas ir nepieciešams. Es zināju, ko vēlos. Arī tagad es zināju, ka tuvākajā laikā darba piedāvājumi nesekos, un valsts izlase ir liels pagodinājums. Man bija svarīgi sevi iesaistīt šajā procesā. Zināju spēlētāju kvalitāti un to, kas mani sagaida.

Kas Tevi pozitīvā ziņā pārsteidza vai patika, kad sāki vadīt valstsvienību?

Man patika atkal būt kopā ar savas valsts izlasi. Arī spēlētāji izlasē ieradās ar lielu entuziasmu. Rīgā notikušais pasaules čempionāts ir pagātne, taču pamanīju, ka spēlētāji tagad bija noilgojušies pēc pārmaiņām. Ierodoties izlasē varēja redzēt, ka viņi vēlas jaunas emocijas, kā arī izbaudīt jauno treniņprocesu. Redzēju, ka hokejistiem bija interesanti atkal sākt jaunu posmu.

Izlases ģērbtuvē tagad runā tikai latviešu valodā.

Arī tas ir patīkami. Šī man ir pirmā reize trenera karjerā, kad varu vadīt izlasi latviešu valodā, un konstatēju, ka vairākus hokeja terminus dzimtajā valodā pat nevaru pateikt. Biju pieradis vadīt treniņus krievu valodā, savukārt Šveicē runāju vāciski un angliski. Vēlējos latviski izteikties, bet piemirsu kā pareizi to puišiem pateikt. Bija dažas epizodes, kad sapratu, ka latviski šos hokeja terminus uzreiz nevaru piemeklēt.

Pirms turnīra šo Latvijas valstsvienības modeli nosaucu par “Dream Team”, jo šī bija viena no pēdējo gadu stiprākajām izlasēm. No potenciālajiem izlases dalībniekiem trūka divi vārtsargi – Elvis Merzļikins un Jānis Kalniņš, kā arī varbūt vēl kāds laukuma spēlētājs.

Izlasē čaļi ieradās bez savainojumiem un visi piekrita spēlēt. Turnīrs parādīja, ka spēlētāji bija svaigāki nekā pēc sezonas pavasarī, kad viņi aizvada pasaules čempionātu. Iespējams, kāds nebija savā labākajā fiziskajā formā, taču varēja just, ka puši nebija noguruši. Visiem bija liels azarts. Mans uzdevums bija puišus nepārforsēt, lai viņi nospēlētu savā līmenī.

Kā vērtē mūsu trīs NHL spēlētāju sniegumu? Tu viņus klātienē nebiji sen redzējis.

Uzskatu, ka viņi viennozīmīgi palīdzēja komandai arī psiholoģiski. Man neinteresē, kurš spēlētājs gūst vārtus vai atdod piespēli, man svarīgi redzēt, ko viņš izdara laukumā. Zemgus Girgensons iemeta pārbaudes spēlē ar Norvēģiju, bet mazāk rezultatīvs bija turnīrā, taču paveica lielu darba apjomu mazākumā, īpaši svarīgajā spēlē pret Franciju mača izskaņā. Arī Teodors Bļugers un Rūdolfs Balcers paveica lielu darba apjomu. Katram hokejistam gribas gūt vārtus, bet šis bija īss turnīrs – viens nospēlē labāk, bet cits nedaudz vājāk. Jā, gribējās, lai šie čali iemet vārtus un iegūst lielāku pašpārliecinātību, bet, redzot viņu raksturu, secināju, ka viņi bija pilnībā koncentrējušies komandas spēlei. Tas bija forši. Bez viņiem būtu grūtāk.

Es arī pamanīju, ka NHL čaļi nevilka deķi katrs uz savu pusi.

Jāatzīst, ka mūsu NHL spēlētāji nav tādi kā citām izlasēm, kuri ir playmakeri savos klubos un prasītu lielu spēles laiku. Viņi visi ir melnā darba darītāji un pie tā pieraduši. Es Zemgum jautāju, kad pēdējo reizi spēlēji vairākumā, bet viņš atbildēja, ka neatceras šādu situāciju. Man nācās variēt ar sastāvu un visi spēlētāji sajuta, ka viņi izlasē ir vajadzīgi. Iespējams, kāds gaidīja, ka viņu laukumā laidīs vairāk, taču pirms turnīra teicu puišiem, ka viņi ir atbraukuši uz Latvija izlasi, nevis klubu. Jums jāsamierinās ar spēles laiku, kas katram būs dots. Pēdējā spēlē varēja redzēt, ka ceturtā maiņa ar vismazāko spēles laiku uztaisīja rezultātu. Komanda bija ļoti saliedēta.

Kā vari raksturot tos spēlētājus, kuri ir tuvu izlasei – Oskars Batņa, Rihards Marenis, Eduards Tralmaks un Haralds Egle, bet šoreiz palika ārpus sastāva? Pieļauju, ka Tu viņus klātienē uz ledus nebiji redzējis.

Jā, es nebiju viņus redzējis. Bija spēlētāji, kuri jutās nedroši, savukārt tie, kuri tika sastāvā, bija pārliecināti par savām darbībām laukumā. Tās ir manas izjūtas. Bija spēlētāji, kuri saprata manis teikto, bet bija arī tādi, kuri īsti līdz galam nespēja uztvert manu domu. Es klausījos savu iekšējo balsi. Ja esam nokļuvuši olimpiskajās spēlēs, tad izvēle bija pareiza.

Kādas Latvijas izlasei ir tuvākās rezerves? Cik plašas jeb dziļas?

Domāju, ka tās ir pietiekami dziļas. Negribu norakstīt arī tādu spēlētāju kā Mārtiņu Karsumu. Ja pirms olimpiskajām spēlēm spēlētāji būs labā formā, uz viņu vecumu neskatīšos. Izlasē jāņem labākie. Ja pieredzējušais ir labāks un stabilāks par jauno, es neuzskatu, ka jaunais būtu jāliek sastāvā tikai tādēļ, ka ir perspektīvs. Daudzi saka, ka perspektīvam hokejistam jādod iespēja, taču atkarīgs, kurā brīdī. Pārbaudes turnīros to var darīt, bet atbildīgās spēlēs komandā jāspēlē labākajiem.

Man pašam pirmo reizi klātienē sanāca redzēt 22 gadus veco centra uzbrucēju Denisu Smirnovu, kurš iepriekšējās divas sezonas aizvadīja Šveices augstākās līgas klubā Žēnevas “Servette”, atstājot solīdu iespaidu. Ko vari teikt par viņu?

Negribu viņu pārslavēt, bet viņš ir talantīgs spēlētājs. Ja viņš strādās tik pat cītīgi kā to darīja šajā izlases modelī… Viņam ir labs hokeja intelekts. Varbūt nedaudz piekliboja spēles kvalitāte, bet parādītais sniegums draudzības spēlēs ar Norvēģiju jau parādīja, ka viņš ir Latvijas izlases nākotnes hokejists. Vienā epizodē Deniss atdeva ripu uz tukšiem vārtiem Mikam Indrašim, bet nākamajā mačā ar piespēli viens pret vienu izvirzīja uzbrukumā Rūdolfu Balceru. Divi spilgti momenti daudz ko pasaka par viņu. Bet viņam ir daudz jāstrādā. Ātrums un spēles izpratne viņam ir, atliek tikai progresēt.

Kopā ar Smirnovu Ženēvā spēlē arī viņa vienaudzis aizsargs Sandis Smons.

Arī viņu klātienē nebiju redzējis, bet aizsargu izvēle nebija sarežģīta, jo pirms turnīra satraumējās Roberts Mamčics, bet pārbaudes spēlē Kristaps Zīle. Mūsu rīcība palika astoņi aizsargi. Redzu, ka Sandim ir labs slidojums, katrā gadījumā potenciāls ir. Svarīgi saprast, kā virzīties tālāk. Sezonas laikā izlasei jāpiedalās turnīros, kur var redzēt vienkopus izlases tuvākās rezerves. Mums ir daudzi spēlētāji vecuma posmā no 20 līdz 27 gadiem, kuri sevi nav īsti parādījuši, jo vienmēr viņiem priekšā bijuši pieredzējušie. Šos spēlētājus būtu jāredz pārbaudes spēlēs.

Zviedriem, somiem šī pāreja no jauniešu uz pieaugušo hokeju notiek jau krietni pirms 20 gadu vecuma sasniegšanas, kad viņi izlasē iekļauj jauno talantu, savukārt mums izlasē debitē spēlētājs virs 20 gadiem un mēs paziņojam, ka, lūk, šis ir mūsu jaunais un perspektīvais. Šajā gadījumā mēs zaudējam dažus gadus konkurentiem.

Šovasar izlases nometnes sākumā pieaicinājām klāt Martinu Laviņu un vēl vienu jauno spēlētāju. Viņi doses uz ASV, bet viņi ir mūsu nākotnes spēlētāji. Pārbaudes spēlēs pret norvēģiem spēlēja 18 gadus vecais aizsargs Bogdans Hodass. Ja nebūtu izlasei jādodas burbulī, es viņu labprāt vēlējos atstāt kopā ar komandu, lai viņš padzīvo kopā ar izlases puišiem un redz, kāda ir čaļu ikdiena. Viņam dega acis, arī uz ledus varēja manīt nobrieduša hokejista darbības. Divcīņās viņš bija spēcīgs. Problēma ir tā, ka daudzi jaunie dodas uz Ameriku un sezonas laikā nav iespēja viņus sapulcināt vienkopus. Biju aizgājis uz U-20 izlases treniņiem šovasar un redzēju daudzus jaunus un talantīgus puišus. Viņiem jāseko līdzi un jādomā, kā pārbaudīt un piesaistīt valstsvienībai.

Varbūt vajag aktualizēt jautājumu par otro jeb B izlasi? Vairākām valstīm tāda ir.

Viss atkarīgs no finansēm. Otrkārt, vai citām valstīm ir interesanti spēlēt ar Latvijas B izlasi? Viņi pateiks, ka Latvija IIHF rangā ir 10. vietā, kāpēc jūs vedat pie mums savu B izlasi? Es kā izlases treneris neuzskatu par nepieciešamību turnīrā Latvijā spēlēt, piemēram, ar Francijas vai Dānijas B izlasi. Izlases modelis var palikt tāds pats, bet pārbaudes spēlēs sastāvā jāiesaista jauni hokejisti.

Kas Latvijas Hokeja federācijai un valstsvienībai ir jāizdara līdz Pekinai?

Šis ir mūsu optimālais sastāvs un pēc pusgada viņi nekļūs sliktāki, tomēr jāņem vērā, ka sezonas laikā var būt savainojumi. Caur turnīriem jāapzina izlases tuvākās rezerves. Jāredz, kā progresēs izlases kandidāti un kuri no jaunajiem spēs konkurēt uz vietu sastāvā. Protams, man kā trenerim, komplektējot sastāvu, konkurence sagādās galvassāpes, bet tās būs patīkamas. Mērķis ir līdz olimpiskajām spēlēm pārbaudīt zināmu skaitu spēlētāju, lai varētu izlemt par viņu piesaisti valstsvienībai.

Ideālā variantā būtu aizvadīt pārbaudes spēles gan novembrī, gan arī decembrī.

Jā, tās ir izlašu pauzes. Tagad federācijai ir īstais brīdis runāt ar potenciālajiem pretiniekiem par pārbaudes spēļu aizvadīšanu.

Tev kā Latvijas izlases galvenajam trenerim droši vien pie Latvijas Hokeja federācijas prezidenta Aigara Kalvīša durvīm ir vieglāk pieklauvēt nekā esot Krievijas valstsvienības trenerim, ejot ciemos uz Krievijas Hokeja federāciju?

Ir labi, ka ar federācijas prezidentu ir labas attiecības un par jebkuru jautājumu varu piezvanīt un aprunāties.

Vai Tu savu ilggadējo kolēģi Oļegu Znaroku Pekinas olimpiskajās spēlēs arī vēlētos redzēt Latvijas izlases treneru sastāvā?

Uzskatu, ka viņš kā izlases konsultants mums ļoti palīdzēja aizvadītajā turnīrā. Viss treneru kolektīvs nostrādāja labi, bet Oļegs palīdzēja ar savu viedokli par spēli skaitliskajā vairākumā, kā arī ar spēlētājiem pārrunāja situācijas un iedvesmoja viņus. Daudzi pieredzējušie spēlētāji ir bijuši saskarsmē ar Oļegu jau iepriekš. Visās izlasēs ir pieredzējuši treneri vai konsultanti, kuri palīdz no malas ar savu viedokli. Lai gan apkalpojošo personālu parasti mazāk piemin, izlases stafs labi paveica savu darbu  Es gribētu saglabāt šo sastāvu.

Cik liela nozīme ir tam, kādā līmenī treneris strādā ikdienā? Tu varētu, piemēram, sezonas laikā doties strādāt uz Ķīnu un trenēt kādu vietējo komandu?

Trenerim ir jāstrādā, taču svarīga ir darba kvalitāte. Ja ilgu laiku esi strādājis ar augsta līmeņa komandām un, aizbraucot strādāt uz Ķīnu, var sanākt tā, ka vietējie spēlētāji nemaz nevarēs izpildīt to, ko no viņiem es sagaidīšu. Šajā brīdi trenerim ir jānolaižas zemāk, taču tas ir pavisam cits stāsts. Man ir vēlme progresēt un strādāt tajā līmenī, kurā esmu bijis pēdējos gadus.

Ņemot vērā, ka Tava ģimene dzīvo Šveicē, varbūt atkal redzēsim Tevi kādā šīs valsts klubā?

Nekad neesmu teicis, ka kaut kur nevēlētos strādāt. Ja būs piedāvājumi, izskatīšu tos. Jāskatās, kādas ir perspektīvas un mērķi klubam. Ņemot vērā, ka tagad esmu darbā ar izlasi, varbūt lietderīgāk ir pabraukāt apkārt un pavērot izlases puišus, kā arī uzturēt kontaktus ar klubu vadītājiem.

Vai esi fiziski un emocionāli noguris no pavadītajiem gadiem Krievijā?

Pašā sākumā bija smagi, bet pēc vasaras, kad atpūties, pietrūkst atkal šis draivs. Kad biju Davosā, tad man spēlētāji jautāja vai nevar uz spēlēm doties dienu iepriekš, lai izjustu hokejistu ikdienu ar regulārajiem pārbraucieniem. Krievijā visu laiku ir pārlidojumi. Jā, tie nogurdina, taču pie tiem pierod un pēc zināma laika atkal ir vēlēšanās sajust šo ikdienas rutīnu.

Tu jūti, ka Tev vajag šos pārlidojumus un hokeja ikdienu?

Jā, tas ir nepieciešams. Šobrīd jūtu, ka vēlētos atgriezties pie tās ikdienas, taču tas nenozīmē, ka nevarētu strādāt kādā citā valstī. Šveicē hokejisti saka, ka viss ir forši, taču katru dienu pēc treniņiem esi mājās un pietrūkst šī ceļošana uz spēlēm.

Tu esi savas trenera karjeras sākumposmā vai tomēr vidū?

Profesionālajā hokejā kā trenerim pavadīti 14 gadi. Kāds teiks, ka daudz, cits – ka maz. Kad ar Oļegu kopā sākām, šķita, ka bijām jauni. Nav tā, ka es visu zinu. Ja kāds mani uzvar, tātad ir izdarījis kaut ko labāk. Tad es sāku domāt un analizēt. Viss ir no paša atkarīgs. Kad strādāju klubā un vadīju Krievijas izlasi, bija brīži, kad gribējās paņemt pauzi, bet pēc diviem mēnešiem jau biju gatavs atkal visu sākt no sākuma.

Vai tev interesētu kluba direktora vai ģenerālmenedžera amats?

Pašlaik man patīk trenera darbs, adrenalīna deva, kuru saņemu. Atzīšos – arī pirms spēles ar Franciju es visu nakti negulēju, jo galvā bija visādas domas par maču. Svarīgi ir izdzīvot šo mirkli, pārvarēt sevi un strādāt tālāk. Mani saista šis darbs.

Vai ar Oļegu Znaroku kādreiz esat runājuši, ka nākotnē situācija varētu būt pretēja – Tu būtu galvenais treneris, bet viņš – tavs asistents?

Nē, neesam gan. Arī šoreiz konsultanta amata piedāvājums izlasē viņam nāca negaidīti.

Manuprāt, Tavs raksturs un temperaments ir tāds, ka Tu vari strādāt gan kā galvenais treneris, gan kā asistents.

Es nezinu kā būtu, ja galvenais treneris klubā vai izlasē būtu kāds cits, nevis Oļegs. Mēs viens otru saprotam no pusvārda. Ja būtu piedāvājums klūt par palīgu kādam citam trenerim, es to rūpīgi izvērtētu.