Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) sezona noslēgusies ar Goldensteitas „Warriors” ceturto titulu pēdējo astoņu gadu laikā. Fons tam visam bija kā no kārtīga bestsellera. Vairākiem spēlētājiem tiešā vai netiešā veidā atbildot uz viņu pusi vērstajai kritikai preses konferencē. Bet uzvarētājus nesoda. Tieši pretēji – šādu panākumu gadījumos ir arī tādi, kas ne tikai steidz “apriet”, bet arī analizēt: kā viņiem atkal tas izdevās? Jo šaubu netrūka. Kā „Warriors” ietekmēja fona troksnis, ko viņi izdarīja šajā „klusajā” (kāpēc pēdiņās? Raksta laikā sapratīsiet) laikā, un vai finālā izcīnītā uzvara bija vienkārši gadiem ilgi piekoptā stratēģija, kas vienlaikus ir tik vienkārša un saprotama, bet citiem grūti izpildāma? Vai tomēr kārtējais veiksmes stāsts?
Klusais periods. Ar gatavošanos, lai atgrieztos zenītā
Tā varētu nosaukt divas sezonas, kuras „Warriors” negozējās sev ierastajā NBA stārmešu gaismā. Ja laukumā rezultāti atpalika no pierastā, tad kluba vadības birojos tika kalts plāns. Bet par to nedaudz vēlāk. Par to kluso periodu.
Tās divas sezonas „Warriors” ne uz ko lielu nevarēja cerēt. Aizgāja Kevins Durants. Smagās traumās divas vasaras pēc kārtas bija iedzīvojies Klejs Tompsons. Sākumā zaudētajā finālā pret Toronto „Raptors” viņš pārrāva ceļgala krusteniskās saites. Tās viņš izārstēja un vasarā gatavojās atgriezties laukumā pēc gada pauzes, taču vienā no treniņiem plīsa Ahilleja cīpsla… Smagi. Un te nu arī jāatgādina, ka Stefens Karijs gadu pēc fināla ar „Raptors” paspēja aizvadīt vien piecas spēles, jo salauza roku.
Tāpat daudziem ekspertiem un vienkārši tiem, kuri seko līdzi NBA basketbolam, bija dzīvs jautājums – ko viņi spēs izdarīt bez Duranta? Ar to, ka Goldensteita jau bija izcīnījusi titulu bez viņa un uzstādījusi visu laiku labāko regulārās sezonas uzvaru un zaudējumu bilanci, bija par maz. Pretargumenti bija visdažādākie. Vienu gadu paveicās, jo izšķirošajās cīņās Lebronam Džeimsam nevarēja palīdzēt Kairijs Ērvings un Kevins Lovs. Tad 73-9 arī bija tikai tāpēc, ka „Warriors” vienīgie regulāro sezonu uztvēra nopietni. Beigās tak visi redzēja – izsēts pārsvars sērijā no 3-1 un Džeimsam gredzens Klīvlendā. Lūk, tas bija lielisks stāsts. Tikai ne „Warriors” organizācijai…
Ziemeļamerikā Dreimoinda Grīna saruna ar Durantu, kurā it kā izskanējis lūgums pievienoties „kareivjiem” no autostāvvietas pēc zaudējuma finālā kļuvusi jau par NBA folkloras klasiku. Bet viņš ieradās. Tika pievienoti vēl divi čempionu gredzeni, bet kopējā divu gadu „play-off” bilance bija 32 uzvaras un pieci zaudējumi. Abos finālos MVP balvu ieguva Durants. Taču pēdējās sezonas laikā (tobrīd neviens nezināja, ka tā būs viņa pēdējā tur) Durantam vienas spēles laikā radās konflikts ar to pašu Grīnu.
Grīns pazīstams kā puisis, kas mēli aiz zobiem netur gan tiešā (tā regulāri šaudās kā ķirzaka), gan netiešā nozīmē (runā visu pēc kārtas, ko domā). Viņa vārdi bijuši sekojoši: „Mums tevi nevajag. Mēs uzvarējām arī bez tevis. Dodies prom!” Kā vairākās intervijās vēlāk atzina pats Durants, tie bija vārdi, kuriem abi vairs nekad līdz galam netiks pāri. Tas vienmēr sēdēs iekšā zemapziņā. Vēlāk viņš atklāja, ka strīds ar Grīnu ietekmēja arī viņa lēmumu tajā vasarā pārcelties uz citu vietu.
Neskatoties uz to, ka Durants nolēma pamest saulaino Kaliforniju, viņš organizāciju neatstāja ar pusnovilktām biksēm līdz potītēm. Daudzi varbūt ir aizmirsuši, ka viņš pārcēlās uz Bruklinas „Nets” pēc „sign and trade” principa, „Warriors” pretī saņemot Diandželo Raselu.
„Lai viss notiktu, kā vēlamies, bija visam jāsakrīt. Mēs nezinājām vai Diandželo būs ar mieru mums pievienoties. Mēs nezinājām vai Šons Marks un „Nets” būs tam ar mieru. Mēs nezinājām vai Durants galu galā būs gatavs tādiem nosacījumiem. Bet paldies dievam – viss salikās tā, kā mums tas bija vajadzīgs,” tolaik izteicās Goldensteitas ģenerālmenedžeris Bobs Maijers. Rasels, protams, nebija pirmā līmeņa zvaigzne, taču lielisks aktīvs, ko paturēt pirms maiņu termiņa beigām. Un beigās šis solis atmaksājās ar uzviju.
Kā jau minēts, Karijs diezgan ātri savainoja roku, bet uz komandas tiltiņa visiem bija skaidrs – šī būs atelpas sezona. Klejs ar Stefu ārā, arī Grīns nospēlēja vien 43 spēles, no kurām daudzas ar ierobežotu spēles laiku savainojumu dēļ. Un rezultātā „Warriors” ieguva otro izvēli draftā, kas pārtapa Džeimsā Vaismenā. Tajā pašā sezonā ardievas komandai teica Rasels, kurš tika iemainīts pret Endrjū Viginsu un 2021. gada drafta pirmās un otrās kārtas izvēlēm. Tikmēr tā gada pirmās kārtas izvēle pārtapa Džonatana Kumingas personā, plus komandai tika pievienots vēl viens talantīgs spēlētājs Mouzes Mūdijs. Šie abi puiši vēl noderēs nākotnē, bet Viginss finālsērijā atplauka.
Un runājot par lieliskajām draftēšanas spējām, tad nedrīkst aizmirst, ka 2019. gada draftā ar 28. numuru „Warriors” izvēlējās Džordanu Pūlu. Vēl viens GSW produkts! Un viņš spēlēja lielu lomu gan laikā, kad bija tukšais periods, iegūstot pārliecību, gan tagad arī uz „play-off” mačiem, kur viņš vairākos brīžos komandai bija liels palīgs.
Ja skaitām komandas kodolu un tie, kuri spēlēja lielas lomas, tad vairums no tiem ir organizācijas draftētie spēlētāji – Karijs, Tompsons, Grīns, Pūls, Lūnijs, ir abi jaunēkļi, kuriem gan vēl viss priekšā. Piedevām šosezon tā arī nav spēlējis Vaismens. Caur darījumiem piesaistīts Viginss, kurš Goldensteitā atguva otro elpu, veiksmīgi izmantots Gerijs Peitons jaunākais, kā arī citi rezervisti. Durants netika zaudēts par velti.
Uzskaitīsim, cik lielu pienesumu komandas kopējam katlam devuši visi septiņi draftētie spēlētāji. No komandas vidēji gūtajiem 111,9 punktiem „play-off” stadijā, šis septītnieks guva 85,6. Atlēkušajās bumbās no 43,9 tika savāktas 28,1, bet rezultatīvajās piespēlēs attiecība ir attiecīgi 27 un 21,3. Šķiet, statistika runā skaidru valodu.
Jā, daudzi oponenti apelē pie fakta, ka „Warriors” ir viena no visvairāk naudu tērējošajām organizācijām līgā, greznības nodoklī (luxury tax payment) vien samaksājot nepilnus 170 miljonus dolāru NBA kasē, bet kopējās izmaksas jeb, angļu valodā sakot, payroll (visu spēlētāju algas) un luxury tax combined tie ir 346,2 miljoni ASV dolāru. Tiesa, viņi nav pirmajā vietā līgā. Tie ir Losandželosas „Clippers”.
Bet kā izteicās GSW ģenerālmenedžeris Maierss, tad: „Manuprāt, līgai būtu jāļauj komandām maksāt saviem puišiem. Tiem, kurus organizācija ir izaudzinājusi, kuriem tā ir uzticējusies un draftējusi. Mūsu gadījumā kodols – Stefs, Klejs, Dreimonds un citi puiši – izauga mūsu acu priekšā. Kāpēc mēs nevarētu maksāt viņiem to, kas pienākas?” Un šajā ziņā jāuzteic kluba īpašnieks Džo Leikobs, kurš naudu nav žēlojis. Un nevis “staigātājiem”, kas grib apvienoties, bet tieši tiem puišiem, par kuriem runāja Maierss. Nedrīkst nenovērtēt arī kluba īpašnieka ieguldījumu, ne tikai valūtas izteiksmē, bet arī ticībai saviem padotajiem vadībā. Ne katra NBA organizācija ar tādu attiecību un uzticēšanās kultūru var lepoties.
Protams, līgā jau pastāv dažādi noteikumi, kas nāk par labu klubiem. Piemēram, pēc rūkija līguma maksimālo līgumu ar lielāku summu var piedāvāt klubs, kas spēlētāju ir draftējis, bet ja spēlētājs vēlas supermax līmeņa kontraktu, tad viņam jānospēlē vismaz septiņas sezonas ar dažadām atrunām. Ir kaut kādas priekšrocības, bet visbiežāk lielās zvaigznes aiziet no komandām tad, kad ir savā septītajā līdz 10.tajā sezonā. Kad ir „piegriezies” neizcīnīt titulus un tad visi meklē vieglākos ceļus, kā tomēr pie gredzena tikt. Taču tas nav „Warriors” stāsts.
Jā, var minēt argumentu, ka „Warriors” pēc 3-1 vadības finālā pret „Cavaliers” savām rindām pievienoja Durantu. Turklāt to pašu Durantu, kura tobrīd pārstāvētā Oklahomsitijas „Thunder” Rietumu konferences finālā pati izlaida 3-1 vadību. No otras puses, skatoties kā sastāvos apvienojas citas līgas superzvaigznes, „Warriors” izdarīja to, ko dara visi! Tikai daudz spēcīgāk. Jo kodols ir draftēts. Pietika ar vienu puzles gabaliņu, lai šo komandu padarītu neuzvaramu. Šo komandu uzveikušas ir tikai traumas un basketbola Dieva pirksts (sērijā pret „Cavs”). Par ko sūdzēties būtu citiem?
Šķiet, ka daudzi bija aizmirsuši, ka šī komanda bez Duranta tika pie titula un aizvadīja vēsturiski labāko regulāro sezonu. Daudzi aizmirsuši, ka līdz finālam 2019. gadā viņi aizkļuva praktiski bez Duranta palīdzības, jo viņš „play-off” sākumā jau iedzīvojās traumā un finālā nospēlēja nepilnu ceturtdaļu. Un kamēr visi smīkņāja par to, ka dinastijas stāsts ir noslēdzies, sekoja atbilde. Sestais fināls un ceturtais gredzens astoņos gados. Stefans Karijs – MVP!
Atgriešanās. Vēsture daudz tādu gadījumu nav pieredzējusi
Situācijas, kad no komandas aiziet superzvaigzne, bet komanda atgūstās ātri, principā NBA nav ikdiena. Ierasts kā aiziet komandas seja, tā uzreiz pazūd pašai komandai. Par piemēru var minēt Lebrona Džeimsa aiziešanu no „Cavaliers” un Maiami „Heat”. Kopš Kavai Lenarda domstarpībām ar Sanantonio „Spurs” vadību, kad gadu pirms aizmainīšanas uz Toronto viņš jau nospēlēja maz spēļu, tad komandas rezultātos vērojama lejupslīde. Ja iepriekš ar Kavai ierindā komanda pēc regulārās sezonas bija otrajā vietā, iekļūstot konferences finālā un pusfinālā (vismaz), tad pēc tam izkrišana no „play-off” pirmajā kārtā vai pēc jaunajiem standartiem sezonai noslēdzoties „play-in” turnīrā.
Nemaz nerunāsim par Maikla Džordana laikiem. Proti, otro aiziešanu. Taču mūsdienu laikā ir tikai pāris organizācijas, kuras pēc lielu zvaigžņu aiziešanas, spējušas reabilitēties un atkal izcīnīt gredzenu. Viens no tiem ir tas pats Džordans, kurš pēc pirmā „three – peat” devās spēlēt beisbolu. Atgriezās pēc pusotras sezonas un vēlāk atkal izcīnīja trīs titulus pēc kārtas. Un te nenospēlēja tikai Džordana faktors. Nedrīkst aizmirst, ka „Bulls” caur draftu atrada nevienam nesaprotamo horvātu Toniju Kukoču, kurš sevi lieliski apliecināja, kā arī sastāvam tika pievienots Deniss Rodmens, kurš aiz cieņas pret Džordanu, īstajā brīdī spēja atgriezt sevī adekvātumu. Ārpus laukuma lietas viņam netraucēja. Paskatieties uz viņa gredzena kolekciju.
Arī Sanantonio, neskatoties ne uz ko, ka pēc Lenarda aiziešanas, protams, arī Tima Dankana, ir pieskaitāma pie līgas 21. gadsimta dinastijām (šis jēdziens gan tiek košļāts dažādi, bet pieturēsimies šoreiz pie šī apzīmējuma). Divās desmitgadēs, sākot no 1999. gada, kad tika izcīnīts pirmais tituls, līdz pēdējam 2014. gadā, tika iegūti pieci tituli un tikai trīs reizes komanda izstājās pirmajā kārtā. Un te nav runa tikai par Dankana ilgtspējību, bet arī organizācijas skautu spēju atrast neapslīpētus dimantus no citiem kontinentiem (Džinobili, Pārkers un citi lomu spēlētāji).
Un, protams, Losandželosas „Lakers”. Kad 1996. gada vasarā „Lakers” parakstīja līgumu ar Šakīlu Onīlu, pāris gados izveidojās, iespējams, dominējošākais duets, ko līga jebkad ir pieredzējusi, kopā ar Kobe Braeinu. Pēc „three – peat” komanda vēl reizi iekļuva konferences finālā un NBA finālā, kur zaudēja. Pēc tam abu ceļi šķīrās. „Lakers” tajā sezonā neiekļuva „play-off”, bet nākamajās divās zaudēja jau pirmajā kārtā. Viss mainījās 2008. gada februārī, kad „Lakers” vadība nolēma – nedrīkst izniekot Kobes potenciālu un „blockbuster” maiņā ieguva „All – Star” līmeņa spēlētāju Pau Gazolu, aizmainot vairākus aktīvus, tostarp savu nākotni jeb drafta izvēles. Tas atmaksājās uzreiz, jo tika iekļūts finālā un vēlāk uzvarēti „back to back” (divi pēc kārtas) tituli.
Un šajās kategorijās var likt arī „Warriors”. Viņiem nebija tādu priekšrocību kā savulaik „Spurs” vai „Bulls”, kas pateicoties tam, ka apsteidza savus konkurentus un lūkojās citu kontinentu virzienā, atrada tādus talantus kā Džinobili un Kukočs, par kuriem zināja tikai izredzētie. „Warriors” organizācijai bija jārīkojas tā, kā neviens cits iepriekš nebija darījis, plus vadība ieguldījās skautingā, par ko liecina materiālā sākumā veiktā uzskaite ar draftētajiem spēlētājiem un viņu lomām. Un… visu konkurentu apsteigšana brīvo aģentu tirgū kā tas bija Duranta gadījumā. Organizācijai tika pārmests – jūs veidojiet superkomandu, līgā konkurence ir beigusies. Bet no otras puses – tā bija ideāla daudzu gadu draftu un talantu un spēles kultūras audzināšanas pieeja kombinācijā ar labu darbu, piesaistot ekstra zvaigzni.
Līdzīgi var runāt par Viginsa iegūšanu. It kā iegūts ne no kā, vienkārši pierunājot Durantu, no otras – ne visiem tas sanāk. Netieši „Warriors” atgriezās pie formulas, ar kuras palīdzību tika pie pirmā titula. Tā saukto, „death squad”, kad laukumā neatradās neviens klasisks centra spēlētajs. Pirmajā titulā šis piecinieks bija Karijs – Tompsons – Igudala – Harisons Bārnss – Grīns. Tagad Viginss nomainījis Bārnsu un lieliski spēlēja abos laukuma galos. 16,6 punkti un 7,6 atlēkušās bumbas, kā arī vidēji pa blokam un pārķertai bumbai. Viginss jau tika norakstīts un daudzi steidzās viņu marķēt kā „draft bust”. Tomēr no pirmā numura tiek gaidīta spožāka karjera nekā līdz šim viņš bija piedzīvojis Minesotā.
Taču „Warriors” uzņēmās šo risku – lielo līgumu un viņa nelielo pazaudēšanos. Kultūra komandā lika šim spēlētājam saprast, ka viņš ir ne tikai metējs, bet var būt komandai vienlīdz noderīgs arī aizsargājot savu grozu. Un ka komandas spēle ir atslēga uzvarai. Liels nopelns tajā visā ir arī Stīvam Keram, kurš zina, kā izcīnīt titulus. Piecus izcīnījis kā spēlētājs, četrus tagad kā galvenais treneris. Finālā viņš pārkāpa pāri pats sev, ļaujot Karijam spēlēt nebeidzami daudz „pick – and – roll” sadarbības, izņemot bumbu no rokām Grīnam. Tas šoreiz nostrādāja, citreiz iegāza! Bet ne par to stāsts. Kers allaž spējis pielāgoties situācijai un rast labākos risinājumus. Gandrīz vienmēr.
Protams, šobrīd var uzskatīt arī neskaitāmos rekordus un statistikas ailes, kur spīd fināla MVP Karijs. Daudz tiek runāts par pirmā fināla atdoto balvu Igudalam, jo viņš “baigi” cīnījās ar Lebronu, kas gan viņam netraucēja vidēji iekrāt „triple – double”. Karijs ar šo uzvaru un balvu noteikti sevi skaļi pieteica diskusijā par visu laiku labāko NBA vīru Top 10. Un, daudzuprāt, arī par visu laiku labāko saspēles vadītāju līdzās Maģiskajam Džonsonam.
Kā paši spēlētāji atzina, tad viņiem „bākā vēl ir daudz benzīna.” Viņi ir gatavi to pašu atkārtot arī nākamajā sezonā. Komanda zina kā uzvarēt, zina kā papildināt sastāvu, zina kā aizlāpīt tukšās vietas un uzlabot vājās. Zina, kā pielāgot spēlētāju labākās īpašības kolektīvā ieguvuma labad! Līdzīgi kā filmā “Money ball”.
Lielu lomu spēlēs arī cits faktors, kas ir palicis azotē „Warriors” krāšņuma oponentiem. Proti, šosezon nespēlēja ļoti daudz zvaigžņu. Laukumā neredzējām Lenardu, arī Pols Džordžs bija ilgu laiku traumēts. Neredzējām darbībā arī Benu Simonsu, bet „Lakers” lielu daļu sezonas nācās iztikt bez Entonija Deivisa, Denveras „Nuggets” bez Džamāla Mjureja un Portera juniora. Arī „Bucks” jau „play-of” stadijā zaudēja Midltonu un pagaidām nav skaidrs, vai viņš nākamsezon atgriezīsies.
Jebkurā gadījumā, iesoļojot nākamajā sezonā, „Warriors” šoreiz to sāks kā galvenie favorīti uz titula izcīnīšanu. Bet gribētāju ieņemt viņu troni ir daudz. Kā būs ar varēšanu?