Latvijas vīriešu hokeja izlase Rīgā notiekošajā pasaules čempionāta izšķirošajā B apakšgrupas spēlē ar 1:2 (0:2, 1:0, 0:0) atzina Vācijas valstsvienības pārākumu, tādējādi nesasniedzot kāroto mērķi – kvalificēšanos ceturtdaļfinālam. Vēl jo vairāk – pirmo reizi Boba Hārtlija vadībā PČ ietvaros Latvija palika ārpus labāko desmitnieka – 11. vietā.
“Sporta pils” aicināja uz sarunu bijušo izlases uzbrucēju Jāni Spruktu, kurš dalījās iespaidos par izšķirošo maču, kā arī čempionātu kopumā.
Sprukts iesāka: “Manā ieskatā bija gaidāms, ka vācieši pirmajā periodā centīsies maksimāli izmantot savas iespējas. Neteiktu, ka tādu viņiem bija daudz, bet vienkārši veiksmīgi trāpīja un guva vārtus, pēc kā arī otrus. Tad visi pieci iesēdās aizsardzībā un novadīja maču līdz sev labvēlīgam momentam. Latvija izskatījās labāk, bet diemžēl nedaudz pietrūka, lai rezultātu izlīdzinātu.
Pēdējos četros turnīra mačos Latvija ir ielaidusi ātrus vārtus – līdz pirmā perioda ceturtajai minūtei.
“Neteiktu, ka tā būtu tendence. Tendences var novērot garā sezonā. Te kaut kur pietrūka uzmanības, kaut kur pretiniekiem paveicās un jāskatās katru golu atsevišķi, jo neteiktu, ka katri zaudētie vārti būtu pēc lielām kļūdām.
Latvijai gaužām gausi Hārtlija vadībā gājis spēlē pēc pamatlaika – četru PČ laikā papildlaikā vai “bullīšos” izcīnīta tikai viena uzvara.
Bijušais izlases uzbrucējs sacīja: “Visas komandas, izņemot itāļus, vairāk vai mazāk varēja viena ar otru cīnīties un no tā arī izgāja tas, ka mēs piecos no septiņiem mačiem tikām pie punktiem. Vienīgi šoreiz par ceturtdaļfinālu reāli cīnījās sešas komandas, kas savā starpā arī punktus sadalīja un žēl, ka mēs palikām aiz borta uz izslēgšanas mačiem.”
Latvijas izlasei visa turnīra gaitā lielas problēmas sagādāja ripas ievešana gan vidus, gan pretinieki zonā.
“Pret vāciešiem tas bija visizteiktāk, jo viņiem bija otrā spēle tikpat dienās, tāpēc domāju, ka viņi jau pirms mača bija nolēmuši, ka spēlēs tādā manierē. Citās spēlēs vācieši gāja vēl agresīvāk presingot, kad sagaidīja jau pie tuvās zilās līnijas. Kopsummā grūti teikt, kāpēc čempionāta gaitā pāreja uzbrukumā piekliboja, jo liela daļu spēles bija labas, kur mēs arī aktīvi presingojām un izdarījām spiedienu. Bet arī mūs labi sedza pretinieki un līdzīgās spēlēs bieži viņi spēlēja kā otrie numuri. Vai mūsu treneri kolektīvs to gaidīja? Grūti pateikt. Ja man pirms spēles vaicātu, es arī nedomātu, ka vācieši tik ļoti aizies aizsardzībā,” tā Sprukts.
Hārtlijs ar Latvijas izlasi ir strādājis piecus gadus un vadījis četros PČ. Atskatoties uz paveikto, vai Hārtlija piesaistīšana ir attaisnojusies?
Sprukts atbildēja: “Uzskatu, ka viņš izlasei iedeva jaunas vēsmas un iemācīja daudz lietas, jo centās pamainīt sistēmu, pēc kuras spēlēt. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka vajadzēja rīkot vairāk treneru izglītošanas seminārus, bet federācijai galvenais uzdevums ir saprast, kādā virzienā tā dodas, lai izveidotu vienotu sistēmu, pēc kuras trenējas un spēlē visi, nevis ir tā, ka pilsētās spēlē vienā, provincēs un citur citā stilā. Lai junioru un arī pieaugušo vecumā visi darbotos pēc vienas programmas. Mums nepieciešams atrast savu identitāti. Vai Hārtlijs iedeva Latvijas hokejam mazāk nekā varēja? Nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo nezinu kādi ir darba līguma nosacījumi. Varbūt viņš darīja vairāk nekā bija atrunāts, tiešām nemāku teikt. Savu vīziju par hokeju viņš parādīja un jautājums, ko mēs ar to darīsim nākotnē.
“Ja mēs varam nospēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar pasaules vadošajām izlasēm, tad noteikti var teikt, ka virziens līdz šim izvēlēts pareizs izlases kontekstā, bet hokejs Latvijā nesākas un nebeidzas ar nacionālo izlasi. Ir vairāk uzmanības jāpievērš jauniešu attīstībai, kuri nākotnē pastiprinās izlasi. Galvenais ir nodrošināt, lai ir pēctecība. Jā, šobrīd mums ir individuāli talanti, kuri vēlas hokejā ko sasniegt un pie tā strādā paši – brauc uz dažādām nometnēm, pārvācas uz ārzemēm vai Rīgā esot papildus trenējas, bet svarīgi ir parūpēties pat jauniešu vidusslāni, kuri var nākt vietā, kad uz čempionātiem netiek līderi. Jāaudzina dažāda ampluā spēlētāji. Lai ir tā – ja kāds veterāns izkrīt un viņš ir individuāli spēcīgs, lai viņa vietā nāktu tāda paša stila spēlētājs, nevis vietā jāliek tādu, kurš vairāk spēlē aizsardzībā. Ir jābūt puišiem, kas stāv rindā uz izlasi un grib sevi pierādīt. Un ne tikai, ka grib. Lai to atļautu arī meistarība,” noslēguma sacīja Sprukts.
Ankipāns: “Iespējams, treneru kolektīvam bija jābūt nedaudz elastīgākam turnīra gaitā”