KHL regulārās sezonas izskaņā Rīgas “Dinamo” galvenais treneris paviesojās pie Jurija Žigajeva raidījumā “Tavs gājiens”, lai parunātu par šo sezonu, COVID-19 situāciju, savām gaitām NHL, Rīgas komandas budžetu, jaunajiem latviešu hokejistiem, pasaules čempionātu Rīgā un citiem tematiem. Piedāvājam spilgtāko citātu kopsavilkumu.
“Spēlējot KHL, kas ir augstākais līmenis šaipus okeānam, ir jābūt gatavam nevis par 100%, bet mūsu gadījumā, ar tādu pieticīgu budžetu, jābūt gataviem par 200%,” sarunas sākumā ieskicē Skudra. “Protams, ka jābūt arī pareiziem spēlētājiem un pareizai ķīmijai, tiem spēlētājiem ir jāieņem pareizās lomas, tam visam ir jāsakrīt.”
Sezonas sākumā KHL bija ļoti daudz COVID-19 gadījumu, ieskaitot Rīgas “Dinamo”, turklāt arī Skudram nācās izlaist spēles. “Jā, tas mūs ietekmēja vissmagāk. Lielākā daļa komandu slimoja jūlijā un augustā, kamēr mēs – sezonas gaitā. “Pirmo čaļu grupai uzreiz pēc 12 pavadītām dienām karantīnā uzreiz vajadzēja doties laukumā pret solīda līmeņa hokejistiem. Ja es nepiedalītos šajā procesā, man tas šķistu ļoti smieklīgi, bet joki mazi – psiholoģiski ir smagi, čaļi atdod visu uz ledus, bet var redzēt cik viņiem ir grūti.”
Kad bijušais vārtsargs Skudra izvēlas greizos vārtsargus – Rīgas “Dinamo” leģionāru atskaite
Skudra savulaik ir spēlējis arī NHL, pavadot tur piecas sezonas un pārstāvot četras komandas, taču nostiprināties hokeja Mekā neizdevās. “Manā laikā līga bija daudz vecāka. Būdams 25 gadus vecs, uz mani skatījās lielām acīm, jo līdz 30 gadiem vārtsargi NHL nespēlēja, arī hokejs bija pavisam citādāks. Es vienkārši gribēju vairāk spēles laika. Sākot ar otro gadu Pitsburgā, es varēju pārlauzt zīmogu, kas bija par mani radies, ka esmu vairāk kā 2. vārtsargs, kā labs aizvietotājs, bet traumas mazliet iegrieza. Otrajā sezonā Vankūverā, kad satraumējies bija 1. vārtsargs, es sargāju 12 no spēles pēc kārtas, un mēs uzvarējām 10 no tām, bet izslēgšanas spēles iesāka 1. vārtsargs. Es ļoti daudz strādāju, bet es gribēju arī daudz spēlēt.”
“Esmu KHL pavadījis deviņas sezonas, bet vairākas lietas man bija jaunums, kad ierados Rīgā,” par “Dinamo” un citu līgas komandas darbību komentēja Skudra. “Lai “Dinamo Rīga” varētu kļūt par komandu, kas reāli cīnās par “play-off”, ir nianses, kas jāmaina. “Pie mūsu iespējām ir jāatrod tie fakti, no kurienes var smelt resursus, kas palīdz gan uz ledus, gan komandas imidžam. Vienmēr ir lietas, pie kurām piestrādāt, bet tas jādara visiem kopā.”
“Dinamo” galvenais treneris apstiprināja, ka rīdzinieku budžets ir mazākais visā līgā. “KHL ir noteikusi budžeta grīdu un griestus, taču nākas strādāt arī zem tās grīdas. Sezonas laikā, kad saprot, ka izredzes uz “play-off” sarūk, samazinās arī budžets, bet tā notiek profesionālajā sportā, arī NHL.”
Atbrīvojoties no spēlētājiem, parādās vieta jaunajiem hokejistiem, taču par latviešu jauno paaudzi Skudra neizteicās pozitīvi. “Es uzskatu, ka jaunā paaudze netiek gatavota tādam līmenim, lai viņi varētu nākt un palīdzēt KHL komandām vai kļūt par KHL hokejistiem. Tas, ka dod viņiem spēlēt, nenozīmē, ka viņi var spēlēt uz rezultātu, tās ir divas dažādas lietas. Treniņprocess un darba kultūra šeit ir krietni zemākā līmenī nekā Krievijā.”
“Viens no iemesliem, kāpēc bija daudz leģionāru, bija tāds, ka zinājām, kam būs jāiet cauri,” sastāva komplektēšanai pieskārās Skudra. “Ja mēs būtu paņēmuši minimālo daudzumu spēlētāju, es nebūtu pārliecināts, vai mēs šodien vēl spēlētu. Ar sešiem pieciniekiem mēs bijām pārliecināti, ka, neskatoties uz slimībām un karantīnu, mums būtu pietiekami daudz kvalitātes laukumā. Sākumā mēs mazliet nesapratām situāciju ar kontaktpersonām. Sāka slēgt iekšā veselos, un mēs dabūjām tehniskos zaudējumus – nevienam nebija tik daudz tehnisko zaudējumu, vispār tikai viena komanda dabūja tehnisko zaudējumu.”
Pozitīvi treneris izteicās par vairākiem pašmāju hokejistiem. “Mēs iedevām daudz vairāk spēlēt vietējiem hokejistiem, vairāki jaunie spēlētāji atvērās un ne tikai, piemēram, Mārtiņš Dzierkals, kurš spēlē ar ripu sitienu turēja. Jā, ir daudz lietu, ko Mārtiņam un latviešiem jāiemācās, bet tas atkal ir laiks, ko mēs neielikām un kas mums pietrūka.
Rihards Bukarts arī pienāca. Par kādu hokejistu viņš ir kļuvis spēlē ar ripu! Tāpat Jānis Švanenbergs, 2001. gada hokejists, kurš izlaida visu pirmssezonu, jo gaidīja iespēju aizbraukt uz Kanādu un pats negribēja šeit palikt, bet situācija izmainījās, un viņš sezonas gaitā mums pievienojās, turklāt vienu brīdi bija labākais centra uzbrucējs komandā.”
Sezonas gaitā “Dinamo” komandā bija seši vārtsargi, turklāt to sniegums nepārliecināja. “Mums visi slimoja un bija jābrauc izbraukumā. (Ēriks – red.) Vītols 1. spēlē demonstrēja normālu sniegumu, bet nākamajā mačā viss nostājās savās vietās. Brīnumi nemēdz būt un nevar no 1. klases pāriet uz 11. Uz vienu izbraukumu ar mums bija arī (Aleksandrs – red.) Lazušins. Mēs parakstījām cilvēkus, lai tikai izdzīvotu vārtsargā. Laukuma spēlētāju var aizstāt ar negatavu hokejistu no HK “Rīga” un noslēpties, bet ar vārtsargu tā nevar. Mums vajadzēja izdzīvot šodien, nedomājot par to, kas būs rīt.”
Pētera Skudras NHL ceļš – cīņa par vietu, spilgta debija un 27 sekundes Bufalo
Pēteris Skudra zināms kā skarbs un prasīgs treneris, kurš diskusijās nepiekāpjas un turas pie savas filozofijas, taču viņš atzīst, ka tā ir mainījusies. “Hokejs nestāv uz vietas. Tāpat es uzskatu, ka trenera redzējums nevar būt tāds pats kā piecus gadus atpakaļ, jo mainās hokejs un tā nianses. Ir svarīgs ne tikai rezultāts, bet arī tas, kā tiek pie tā rezultāta.” Viens no Skudras pamatnoteikumiem ir aktīva un skarba cīņa bez ripas, bet “Dinamo” parādīto sniegumu viņš raksturoja kā vāju.
Uz Žigajeva teikto, ka treneris Skudra tiek raksturots ar vārdu despots, speciālists pasmaidīja. “Teikt var daudz ko. Es esmu ļoti prasīgs treneris, jā. Es prasu, pirmkārt, pašatdevi. Ja tev nesanāk, mēs vienmēr pateiksim labu vārdu, taču nevar būt tā, ka, izejot laukumā, domā, ka kādu apmānīs vai, ka pārējie četri var sisties, bet es pagaidīšu.”
Pagaidām nav zināms, vai skatītāji varēs apmeklēt pasaules hokeja čempionāta spēles Rīgā, un Skudra līdzjutējus minēja kā ļoti būtisku faktoru čempionāta atmosfērai. “Pasaules čempionāts ir kā svētki jebkuros apstākļos, bet, ja tas notiek bez līdzjutējiem, man to ir grūti saprast. Mēs visu gadu spēlējam bez skatītājiem, un, runājot atklāti, tās ir mokas. Spēlēt šajā arēnā, zinot kāds vienmēr ir atbalsts vienmēr un palikt bez tā, ir kā mocības. Krievijā ir praktiski pilnas tribīnes un var izbaudīt procesu, var saprast, kāpēc tiek spēlēts. Nav svarīgi, ka bļauj pret mums, bet tur ir emocijas.
Ja čempionātā nebūs skatītāju, man ir grūti saprast, ko mēs iegūstam. Ja pilsētās nav tās atmosfēras, kas vienmēr ir čempionāt – fani, teltis, strīdi, slimošana par savu valsti -, tad ir grūti iedomāties.”