“Dinamo” uzbrucējs Stoļarovs: Nekad karjerā nav gadījies zaudēt tik daudz

Par Jurija Žigajeva kārtējo viesi raidījumā “Bez fola” kļuva Rīgas “Dinamo” uzbrucējs Genādijs Stoļarovs. Krievijas hokejists pastāstīja par savām attiecībām ar Kasparu Daugaviņu un Aleksandru Ovečkinu, dzīvi Rīgā, spēlēšanu pie Oļega Znaroka un citiem tematiem. Piedāvājam spilgtāko citātu kopsavilkumu.

Par Rīgu

Neteiktu, ka kaut kas pārsteidza, es jau apzinājos, uz kurieni braucu. Īsta eiropeiska pilsēta, viss klusi, mierīgi un komfortabli. Protams, Maskava ir mana mīļākā pilsēta, tur es izaugu, tur dzīvo mani vecāki un es to ne pret ko citu nekad nenomainītu. Rīgā arī viss ir lieliski, šeit es kaifoju. Mierīgi varētu dzīvot Rīgā.

Par “Dinamo”

Variants ar “Dinamo” parādījās tādēļ, ka mani uzaicināja Pēteris Skudra. Pirms tam ar viņu strādāju Ņižņijnovgorodā, un tagad tas nebūt nav tas Skudra, kāds viņš bija “Torpedo” laikos – kļuvis mierīgāks un nosvērtāks. Iepriekšējā sezona Maskavas “Spartak” man bija statistiski vāja. Piedāvājumu īpaši nebija, nekā konkrēta. It kā runāja, ka vieni grib, citi grib, bet nekā. Septembra vidū Skudra piezvanīja un teica, ka grib mani redzēt komandā. Godīgi sakot, ilgi nedomāju – ja ir konkrēts piedāvājums, tas jāizmanto.

Par Oļegu Znaroku un HK MVD

Tajā sezonā, kad komanda iekļuva Gagarina kausa finālā, es turnīra lielāko daļu biju savainots. Laukumā izgāju tikai “play-of”” mačos. Pirmais, kas nāk prātā – bija ļoti draudzīgs un vienots kolektīvs. Kopā savācās daudz domubiedru, pat negribējās atstāt ģērbtuvi pēc spēlēm un treniņiem. Mēs daudz laika pavadījām kopā, ar ģimenēm gājām vakariņot. Neviens neticēja, ka mēs kaut ko varam. Kad zaudējām finālā, man bija 22 gadi. Šķita, ka viss vēl ir priekšā.

Atceros, kad pirms sezonas vairāki hokejisti teica, lai neuztraucos – nometne nebūs grūta. Tad atnāk Znaroks un saka – šosezon nedaudz mainīsim gatavošanos. Būs jāpaciešas. Tā bija grūtākā nometne manā karjerā. Znaroks ir taisnīgs – ja spēlē labi, tad dosies laukumā, ja nē, tad nē. Viņam visi ir vienādi, neatkarīgi no uzvārda. Mīnusi? Nedomāju, ka viņam tie ir. Znaroks varēja izveidot gaisotni, kad hokejisti sitās, tajā skaitā par viņu. Tā ir taisnība, ka Oļegs vairāk atbild par emocijām, bet Harijs Vītoliņš – par taktiskām lietām.

Par Rīgas “Dinamo”

Kad braucu uz “Dinamo”, īsti nezināju, ko sagaidīt. Tad saņēmu zvanu no Kaspara Daugaviņa, ar kuru man ir labas attiecības. Teica, lai neuztraucos, jo puiši esot atsaucīgi, it īpaši pieredzējušākie – Dārziņš, Indrašis, Sotnieks, viņi palīdzēs. Gaisotne kolektīvā ir laba, bet, protams, ka neesam apmierināti ar rezultātu. Saprotam, ka visi esam vienā laivā un visi esam atbildīgi par rezultātu. Ir objektīvie iemesli – slimojām ar Covid-19, tad it kā spēlējam labi, bet nedaudz pietrūka līdz uzvarai, kāds psiholoģiski salūza. Arī man nav viegli – iepriekš karjerā nav gadījies zaudēt tik daudz.

“Dinamo” kā iespēja restartēt vai noslēgt KHL karjeru – kā veicies Krievijas leģionāriem Rīgā?

Par Sergeju Gimajevu

Jau ilgi esam draugi, vēl kopš laikiem, kad spēlējām Maskavas “Dynamo”. Viņam bija 21 gads, man bija 19. Uzreiz sadraudzējāmies, esmu viņa meitas krusttēvs. Gimajeva sieva visu laiku dzīvo Jūrmalā, viņš pats ik pa laikam brauc uz Maskavu [Gimajevs ir hokeja eksperts Krievijas sporta kanālā “Match-TV”, sportapils.com].

Par Aleksandru Ovečkinu

Esmu pazīstams ar viņu. Jau kādu laiku neesam runājuši, bet kad redzam viens otru, vienmēr silti aprunājamies, apjautājamies, kā klājas. Labi zinu viņa vecākus, bieži sanāca, ka kopā ar Ovečkinu braucām uz nometnēm. Viņš ir ļoti piezemēts cilvēks un uztur attiecības ar visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā izaudzis. Kādi ir Ovečkina panākuma iemesli? Pirmkārt, viņš ir mašīna. Otrkārt – viņš ir hokeja fans, stadionā bija no rīta līdz vakaram, visu laiku trenējās. 14-15 gadu vecumā jau bija skaidrs, ka būs zvaigzne.

Par karjeras beigām

Plāns ir pēc iespējas produktīvāk nospēlēt sezonas atlikušos mačus un tad skatīties. Pagaidām neplānoju noslēgt karjeru, gribētu vēl paspēlēt. Tagad domāju, ka būtu interesanti izmēģināt palikt hokejā spēkus kādā trenera vai menedžera amatā. Nākamgad sākšu mācīties par treneri un tad skatīšos, varbūt kāds mani paņems par asistentu. Bet tagad esmu fokusēts par spēlēšanu.

Par NHL

2004. gadā Detroitas “Red Wings” mani draftēja kaut kur pašās beigās [257. numurs, sportapils.com]. Viņu pārstāvji brauca un runāja. Man teica – ja dosies uz Ziemeļameriku, tad iedosim tev trīs gadu līgumu un būs jāsēž Amerikā. Es piedāvāju, ka, ja līdz jaunajam gadam man neizdodas iekļūt sastāvā, tad braucu atpakaļ uz Krieviju. Viņi nepiekrita. Tajā pašā laikā “Dynamo” man piedāvāja divu gadu līgumu, teica, ka viņi dos man spēles laiku. Secināju, ka sākumā labāk nostiprināties Superlīgā. Un sarunas par NHL ātri pagāja.

Par Daugaviņu

Lielisks čalis un ļoti meistarīgs hokejists. Man nav saprotams, kādēļ “Spartak” viņu nenoturēja, nezinu, varbūt tur kaut kas ar treneri vai menedžeriem. Šosezon viņš vienkārši apliecina savu līmeni, parāda, ka ir viens no labākajiem leģionāriem visā līgā.