Štālbergs: “Tie ir bijušā valsts prezidenta meli, ka tiku atlaists no LBS” (2. daļa)

Artūrs Štālbergs profesionālo basketbolista karjeru noslēdza vecumā, kad atlētiem sākas „labākie gadi” – 26. Uzreiz pēc tam viņš pievērsās trenera karjerai, kuras sākums izvērtās veiksmīgs, sešu gadu laikā kļūstot par galveno treneri ULEB Eirokausa līmeņa klubiem Krievijā un Lietuvā, pa vidu aizvedot Latvijas U20 vīriešu izlasi līdz Eiropas čempionāta sudrabam. Tomēr šobrīd Štālbergs jau pāris gadus ir pievērsies funkcionāra darbam.

„Sporta pils” aicināja Štālbergu uz sarunu, kurā runāja par viņa karjeru pēc atlaišanas no Paņevežas „Lietkabelis”. Tālākā pieredze veda uz dzimto Liepāju, kur gan viss neizdevās kā cerēts. Tāpat īsu laiku viņš ieņēma Latvijas vīriešu nacionālās izlases ģenerālmenedžera posteni.

Šajā intervijā vaicājām Štālbergam par neskaidro Liepājas projekta attīstību, kura sākotnējā ideja dzīvē (vismaz šobrīd) nav piepildījusies, par pieredzi darbā Latvijas Basketbola savienībā, tāpat runājām par LBS iekšējo virtuvi.

Pirmo intervijas daļu, kurā Štālbergs stāsta par pieredzi Ukrainā, Krievijā un Lietuvā, skatīt zemāk:

Štālbergs: “Ukraiņi teica, ka esmu traks, kad ar auto braucu atpakaļ uz Latviju” (1. daļa)

Kā nonāci līdz Liepājas basketbola kluba projektam? Pēc atlaišanas no Paņevežas „Lietkabelis” noteikti bija vairāki piedāvājumi

Sanāca tā, ka pēc atlaišanas, ap jauno gadu pārvācos uz dzīvi Liepājā. Satikos ar cilvēkiem no Liepājas domes un viņi man prasīja, ko es darīšu un kādi ir mani nākotnes plāni. Teicu, ka nogaidīšu, paskatīšos kādi ir piedāvājumi un tajā brīdī man piedāvāja piedalīties jaunas biedrības un basketbola kluba dibināšanā, mani uzrunāja Vilnītis un Deksnis. Par jauna kluba izveidi jau bija nobriedis plāns pašvaldībā. Vecākai meitai bija jāsāk iet skolā un bija tāds periods, kad braukāt apkārt pa pasauli nevēlējos, bet bez ģimenes arī nekur negribēju doties. Izsvēru visus par un pret un nonācu līdz tam lēmumam.

Tolaik runāju ar vairākiem cilvēkiem, kurus vārdos, protams, nesaukšu, bet viņi teica, ka jaunais veidojums veco pārņēma teju ar reketa metodēm. Esot bijis milzīgs spiediens, lai nodotu grožus jaunajai vadībai

Juridiski rekets ir “Izspiešana” un nekas tāds nav noticis. Ar humoru jāsaka, ka nebija jau ko izspiest, jo iepriekšējā biedrība “Liepājas Lauvas” bija lielos parādos. Pilsētas vadība vēlējās sākt no nulles, nevis turpināt strādāt ar cilvēkiem, kuriem vairs nebija uzticības. Es nevienā sarunu procesā nepiedalījos, mani jau uzaicināja tad, kad šobrīd esošais ģenerālmenedžeris Normunds Atvars pilsētas vadību bija pārliecinājis par nepieciešamību veidot jaunu klubu.

Bet pretošanās no vecā juridiskā formējuma bija?

Kādā ziņā pretošanās? Situācija bija sekojoša: sēdēju pie viena galda Liepājas domē ar Uldi Sesku, Jāni Vilnīti un citiem pašvaldības deputātiem un runājām par basketbola attīstību pilsētā, protams, es izteicu savu redzējumu basketbola attīstībai pilsētā. Nezinu, varbūt kādu neapmierināja vai baidīja, ka būs pārmaiņas, bet tāda  tobrīd bija  situācija. Es nebiju biju procesa iniciators, ne vadītājs. Kādas bija politiskās spēlītes un kurš kuram pārgājis ceļu, neesmu lietas kursā, kaut gan daži vēl līdz šim uzvedas kā apbižotie, tai vietā, lai pienāktu un izrunātos.

Liepājas tramvajos runāja, ka liela loma jaunā kluba izveidē bijusi tavam tēvam. Kā tu varētu to komentēt?

Mans tēvs Liepājā ir pazīstams advokāts jau ilgus gadus un nekad nekādos politiskos procesos nav iesaistījies, nav bijis nevienā partijā vai darbojies kā pelēkais kardināls. Bet brīžos, kad vajadzēja palīdzēt basketbolam, viņš nekad nav atteicis. Tā bija dibinot “Līvu alus”basketbola klubu, tā bija arī tagad, jo viņš ļoti labi pārvalda sporta likumdošanu un cenšas iedziļinātie procesos. Domāju, ka viņu ļoti daudz ārpus Liepājas pazīst ne tikai kā labu advokātu ,bet arī  saistībā ar basketbolu.

Varbūt te ir runa, ka viņš netiešā veidā ietekmējis kādu procesu un pierunājis to virzīt uz priekšu aktīvāk. Nav jau dūmu bez uguns

Godīgi nesaprotu šī jautājuma zemtekstu. Ja tu domā, ka mans tēvs dēļ manis dibināja jaunu basketbola klubu, tad varu 100% apgalvot, ka tā nav taisnība.  Es vēlreiz apliecinu to, ka idejas ģenerators, iniciators un kurators bija Normunds Atvars, kuram nebija pietiekošas autoritātes basketbola sabiedrībā un pilsētas vadībā, lai viens šo projektu realizētu. Tāpēc arī mani pilsētas vadība uzaicināja piedalīties un Biedrības dibinātāju vidū biju gan es, gan mans tēvs un vēl vairāki uzņēmēji un politiķi, kopumā vairāk nekā 10 cilvēki. Jaunā kluba izveidē piedalījās plašs cilvēku loks, nevis kāda šaura interešu grupa. Ja iepriekšējā pieredze Liepājā bija tāda, ka klubu vada pāris cilvēki, tad šoreiz doma bija diametrāli pretēja, proti, aptverot pēc iespējas plašāku loku, lai klubs varētu veiksmīgāk attīstīties. Tas tika arī izdarīts.

Bija runas, ka šim projektam varētu pieslēgties arī Porziņģu ģimene

Zini, pie mums Liepājā bieži Porziņģi piesauc kā tādu mesiju, kurš spēs labot kāda neizdarības. Tajā laikā par to runāja, tagad arī, ka Porziņģu ģimene atbalstīs vai pat vadīs Liepājas basketbolu. Manā laikā tā nebija, kā ir šobrīd? Neesmu interesējies. Jāsaprot ir viena lieta – ko nozīmē piesaistīt Porziņģu ģimeni? Labi, viens variants, ko runāju arī ar Jāni, ka Liepāja varētu būt labs atspēriena punkts viņa paspārnē esošajiem jaunajiem spēlētājiem, nevis uzreiz braukt prom uz ārzemēm. Toreiz Jānis šādam projektam nepiekrita, jo, acīmredzot nesaskatīja ieguvumus, tāpēc vienojos ar Mārtiņu Lauvu un piesaistījām jauniešus no viņa aģentūras. Zinu, ka šobrīd ir pāris spēlētāji komandā, kuriem Jānis ir aģents, bet tas nav nekas ārkārtējs un tāda veida sadarbība ir reāla un normāla.

Foto: LETA

Runājot par pašu projektu, vārdos viss bija skaisti – audzināt vietējos talantus, nākotnē sasniegt eirokausu līmeni un klubs tiek vadīts demokrātiski. Bet jau pirmajā sezonā bija daudzi neizprotami lēmumi, kā piemēram, LBL2 līmeņa spēlētāju piesaistīšana. Turklāt, viņi bija tādā vecumā, kad par perspektīviem vairāk nenosauksi…

Es pieļāvu vienu lielu taktisku kļūdu, jo  cerēju, ka jauniem degs acis un viņi progresēs straujāk, nekā reāli tas notika. Tā sezona bija pilna ar traumām. Bijām parakstījuši līgumus ar vairākiem jaunajiem spēlētājiem, kuros redzēju potenciālu. Divi no tiem izlaida teju visu sezonu, Ukrainas leģionārs neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Strādājot ar pieaugušiem (visās nozīmēs) spēlētājiem ārzemēs, es Liepājā saskāros ar tik psiholoģiski nenobriedušiem spēlētājiem, ka bija jārisina ar dažiem psiholoģiska  rakstura problēmas, nevis taktiskas gudrības laukumā. Daudzi arī slimoja un rezultātā viņu vienkārši nebija treniņos. Vienlaicīgi bija jāvada klubs un jātrenē, kas izvērsās psiholoģiski ļoti smagi.  Mums bija problēmas savākt pilnu sastāvu uz treniņiem un spēlēm, jo sastāvā bija palikuši 6-7 spēlētāji, no kuriem trīs bija leģionāri un arī viņi traumējās, līdz ar to nevarējām ne normāli trenēties, ne spēlēs veikt sakarīgu rotāciju. Tajā brīdī skatījāmies uz LBL2 spēlētājiem, kuri varētu būt pieejami. Varu uzteikt Kārli Večenu, kurš pie mums bija uz pāris spēlēm. Varēja just, ka viņam ir pieredze, salīdzinājumā ar tiem jauniešiem, kas bija palikuši ierindā, un pat vienu spēli ar viņu ierindā uzvarējām. Mēs vienkārši bijām spiesti pielāgoties situācijai, nevis to ietekmēt un pilnveidoties.

Bija arī runas par to, ka otrajā sezonā, kad jau biji ģenerālmenedžera postenī, ka sākotnēji esi stingri noteicis, ka amerikāņus komandā neņemsiet, jāstrādā ar vietējiem, bet ātri savas domas esi mainījis. Kāpēc tā?

Pirmajā sezonā, kad vēl biju treneris, par to naudu, kas bija pieejama klubam, mēs vēl varējām atļauties piesaistīt otrās vai trešās klases ārzemju spēlētājus, bet godīgi sakot neviens, izņemot vienu, neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Bija vairāk trūkumu nekā plusu, ieskaitot arī ārpus laukuma dzīvi, kā arī otrajā sezonā budžets bija mazāks, tāpēc sākotnējā doma bija tāda, ka cīnīsimies ar vietējiem puišiem, ar kuriem tādu problēmu nebūs.

Kādas problēmas?

Es tā laika kluba situāciju noraksturošu ar situāciju boksā. Ir  situācijas, kad tu spēlē uzbrukumā un ir situācijas, kad tu galvu nepacēlis esi spiests sēdēt dziļā aizsardzībā, atsitoties no sitieniem, kuri sekoja viens pēc otra.  Tā bija mums, nevarēju pacelt galvu, kā sekoja jauna problēma. Piemēram, pastāstīšu vienu atgadījumu. Bija tāds Tailors Besiks. Centra spēlētājs, garš un ļoti atlētisks. Varēja uzlēkt līdz stīpai ar zobiem. Likās, ka būs lietaskoks. Mums bija spēle Igaunijā, viņš iesildās un viss it kā ir kārtībā. Iziet starta pieciniekā, spēles sākumā jau pirmajās trīs minūtēs pieļauj vairākas kļūdas un aizmet garām no groza apakšas. Vienā brīdī izcīna atlēkušo bumbu pie pretinieku groza, bet iedod piespēli pretiniekam rokās, kurš aizskrien ātrajā uzbrukumā un ietriec bumbu grozā no augšas. Paņemu minūtes pārtraukumu un nomainu viņu. Nedaudz arī uzbraucu, bet tas ir normāli – tā spēlēt nevar. Mačs atsākās un redzu, ka fizioterapeite iet uz ģērbtuvi. Es prasu viņai, kas notiek? Izrādās, ka Besiks nebija ielicis kontaktlēcas un neko neredz. Kas tas ir? Viņš ikdienā staigā ar brillēm, bet nejēdz ielikt kontaktlēcas uz spēli? Sildoties taču jūti, ka tev redze peld, ka kaut kas nav labi. Man to ir grūti saprast, tādu attieksmi un, protams, arī es uzvelkos šādās situācijās.  Nemaz nerunājot par tusēšanām vai vēl citām sadzīviskām lietam. Tāpēc tādi spēlētāji ir tādos klubos, kādos viņi ir, neskatoties uz saviem fiziskajiem dotumiem, jo nav spējīgi saprast, ka sports ir īslaicīgs pasākums, no kura var sev izspiest maksimumu tikai strādājot uz maksimumu un nežēlojot sevi.

Liepājas projektā pirmajā sezonā biji treneris, otrajā pārkvalificējies par ģenerālmenedžeri. Kāpēc tā? Bija runas, ka vadībā daudzi nebija apmierināti ar tavu darbu un arī stilu, kā to veici

Es pēc būtības esmu maksimālists, kas ir arī mans stils-patīk  kādam vai nē, bet sapratu, ka es sadegu. Bija cilvēki, kuriem nebija mans darba stils pieņemams, jo nekad nav strādājuši profesionālā klubā. Pēc sezonas apsēdāmies visi pie galda un runājām, ko darīt tālāk. Izveidojās atkal klasiskā Latvijas basketbola situācija, kad sezonas sākumā visi runā par mērķi attīstīt jauniešus, bet pēc tās, ka rezultāts nav sasniegts, bija pretenzijas. Runājām, ka kaut kas jāmaina un piedāvāju, ka varu palikt kluba vadībā, bet meklējam, tad jaunu treneri. Ja godīgi, tad pēc Lietuvas biju pie sevis nolēmis, ka vairāk netrenēšu, jo biju psiholoģiski sagrauts no procesiem, kurus nevaru iespaidot, bet jaunais projekts likās interesants, un piekritu.

Kāpēc vairs nevēlējies trenēt?

Lietuvas pieredze man bija liels trieciens, no kura pusgadu nevarēju īsti atiet. Jo situācija, kad dari visu pareizi, komandai ir rezultāts, bet tāpat kāds ar to nav apmierināts un tevi atlaiž, jo valdes locekļa dēlu nelaid laukumā.. Tas ir ļoti smagi, Lietuvas izlases spēlētāji vēl tagad man raksta un uzturam kontaktus. Saņemot šo smago psiholoģisko triecienu, es apsēdos un pats sev pajautāju, vai gribu turpināt šo darbu, kas man patīk, bet pēc  būtības tas ir tik psiholoģiski smags un varu teikt, ka “suņa darbs”, kad jebkurā brīdī, lietainā laikā tevi ar kāju uzsitot par pēcpusi var izmest uz ielas. Pateicu ģimenei, ka šis posms laikam jābeidz un jādomā kas jauns. Liepājas klubam ilgi meklējām galveno treneri, tikāmies ar vairākiem speciālistiem, tostarp Agri Galvanovski, Uvi Helmani un pāris ārzemju speciālistiem, bet katram no dibinātājiem nepatika viens vai otrs kandidāts, bet laiks jau spieda un sezona tuvojās, tāpēc nospriedām, ka komandu trenēšu es. Kas no tā sanāca, jau minēju un saņēmu vēl vienu sitienu.

Bet klubu jau laicīgi piemeklēja arī finansiālas grūtības, kad „uz papīra” bija viens budžets, bet realitātē cits. Tas nebija tādēļ, ka jau uzreiz klubā notika iekšējas domstarpības, jo publiski par to izteicās vairāki cilvēki

Tā ir normāla situācija, ka ir viens plānotais budžets, bet realitātē jāstrādā ar citu ciparu. Tā ir ierasta prakse. Viens sola, ka iedos tik, otrs tik, bet beigās plānotā summa nesavācas, jo vienam nenotika kāds darījums, citam bizness sāka pasliktināties, un ar to saskārāmies arī mēs, ka vairāki darījumi realitātē tā arī nepiepildījās. Nebija arī tik traki kā runā – bija algu kavēšanās maksimums mēnesi, kas Eiropas basketbolā ir realitāte. Nezinu par kādām domstarpībām tu domā.

Kā tev noslēdzās attiecības ar Liepājas kluba projektu? Kopā tikai divi gadi

Otrajā sezonā vienā brīdī sāku strādāt LBS par vīriešu izlases ģenerālmenedžeri. Nedēļas lielāko daļu pavadīju Rīgā. Liepājā mazāk un jāatzīst, ka līdz ar to klubam sanāca veltīt mazāk laika nekā vajadzētu.  Cerēju, ka piesaistot Jonu Vainausku, tiks iedots jauns spars tālākai attīstībai. Sapratu, ka nevaru būt  ģenerālmenedžeris Liepājā un izlasē, ir kaut kas jāupurē un šoreiz tā bija Liepāja.

Runājot par Vainausku, viņa reputācija arī nav no spožākajam. Kā tautā saka, viņš ir tāds „razvodčiks” un Liepājā tas principā apstiprinājās. Solīja piesaistīt finansējumu, beigās pats to neizdarīja, paņēma kaut kādus mistiskus spēlētājus, kuriem nemaz īsti nebija naudas… Viņa darbības laiks Liepājā ir ļoti neskaidrs

Vainausku personīgi pazīstu ilgāku laiku. Tā kā vairāk biju pievērsies darbam LBS, tāpēc iedomājos, ka varētu parunāt ar viņu. Viņš ir cilvēks, kuram tuvs ir mans darba stils – ja dara, tad tagad un maksimumu. Plāni bija lieli, bet dzīvē tie nerealizējās. Situācija bija tāda, ka šķīrāmies no Kristapa Zeida un atnāca Vainauskas. Ievērojami nomainījām sastāvu un galveno treneri, Kurš bija ļoti profesionāls un kompetents. Šķita, ka sezona vēl ir glābjama. Bet pāris neveiksmīgi mači, kuros no +18 zaudējām un citi, tad viss aizgāja tādā negatīvā lavīnā. Treneris nomainīts, jauni spēlētāji piesaistīti, bet rezultāta tāpat nav un visiem viss nepatīk. Turpinājām saņemt sitienus, nespējot stratēģiski attīstīt klubu. Vēl par Vainausku – viņam līgumā bija iekļauts punkts, ka līdz noteiktam datumam jāpiesaista klubam arī papildus finansējums, ko viņam neizdevās izdarīt, un tāpēc arī sadarbība izbeidzās diezgan ātri. Bet jāsaprot, ka ielēkt kluba vadībā sezonas vidū un veikt kārtīgu restartu ir ļoti sarežģīti, teju neiespējami. Jāatzīst, ka mans maksimālisms nebija savienojams ar kluba ilgtermiņa attīstību un tas ir mans Ahilleja papēdis-visu un uzreiz. Bet tas sāk ar gadiem nonākt līdzsvarā.

Un vēl bija situācija, kad komanda spēlēja slikti, bet tu spēlētājiem, kuriem tā jau nav lielas algas, piedraudēji tās nogriezt

Man, pēc būtības nav no tevis teiktā ko noliegt. Zini kā ir… Katrs, kurš vada sporta organizāciju, komandu vai uzņēmumu var motivēt savus darbiniekus un padotos tā, kā viņš uzskata pareizi pēc saviem ieskatiem.  Es tajā brīdī uzskatīju par pareizu to, kā centos motivēt komandu. Viens no veidiem kā motivēt ir bonusu sistēma vai, ja darbinieks slikti strādā un nepilda savu darbu, attiecīgi samazināt atalgojumu. Liepājā tobrīd iekrita gara zaudējumu sērija un redzēju, ka spēlētāji spēlē ar “gariem zobiem” un necīnās. Te būtu garš stāsts par jaunās paaudzes mentalitāti, kura grib daudz un uzreiz, bet to atstāsim citai sarunai. Tas mani uzvilka un, jā, ierakstīju komandas čatā, ka, ja tā turpināsies, būs algu samazinājums. Un to kāds palaida tālāk publiski, nopludināja komandas čata saraksti. Te ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc neizdevās sezona- tā vietā, lai izietu laukumā un kārtīgi nospēlētu un darītu savu darbu, to palaiž tālāk un sūdzas, redz, cik mums slikta kluba vadība, cik Štālbergs ir negodīgs. Piemēram, no manas karjeras, Valdis Valters komandas spēlētājiem individuāli pateica: „Ja mēs netiksim finālā, neceriet, ka pēdējo algu saņemsiet. Sliktākajā gadījumā atlaidīsim!” Un tikām finālā! Te ir runa par to, cik katrs sāpīgi šādas lietas uztver un ne katrs ir radīts sportam, tāpat,ka ne katrs var būt kancelejas darbinieks. Lielākā daļa Latvijas klubos spēlējošie “profesionāļi” grib saņemt to, kas līgumā viņiem ir ierakstīts, īpaši neiespringstot uz to kā gatavojas spēlēm un treniņiem un kā izpilda savu darbu. Uzņēmumos atlaiž no darba, ja nekvalitatīvi pildi savus pienākumus-basketbolā ir garantētie līgumi- vari netrenēties, dzert, tusēt, mest garām no groza apakšas, bet jāsaņem ir pilna alga..aizmirstiet..es to neatbalstu un tāpēc esmu sliktais. Tā es uzskatīju tad un tagad, ja esi vecis, tad pierādi laukumā, nevis ārpus laukuma intrigās.

Pasaki godīgi – cik tobrīd komandā bija lielākā alga un vispār vidējās? Vai tagad atskatoties atpakaļ, neliekas, ka to pateici uz emocijām?

Lielākā bija divi tūkstoši dolāri Johnsonam, vidējās zem tūkstoša. Es jau teicu, tas ir mans uzskats, un te nav ko nožēlot.  Man vairāk liekas interesanti, kāpēc spēlētāji nestāstīja, ka tika piesolīti arī bonusi par uzvarām? Divas reizes vismaz, kad bija svarīgas spēles Igaunijā un varēja aizķerties par „play-off”. Labi, nebūtu tie bonusi tūkstošos, bet būtu katram ap 300-500 EUR. Tā situācija bija kā tajā anekdotē, kad treneris komandai lūdzas,l ai uz trenera dzimšanas dienu komanda uzdāvina uzvaru, bet komanda atbild, ka jau trenerim dāvanā nopirkuši šlipsi.

Pāriesim pie LBS pieredzes. Kāpēc, tavuprāt, LBS valde toreiz izvēlējās tieši tevi par ģenerālmenedžeri?

Es atbildīgi varu apliecināt, ka uzvarēju godīgā konkursā, kurā piedalījos es un Janičenoks. Es  gan prezentācijai, gan sapulcei ar valdi biju ļoti cītīgi gatavojies un biju sagatavojis atbildes un redzējumu, kā arī plānu kā rīkoties, uz visiem viņu izvirzītajiem punktiem. Domāju, tas varēja būt izšķirošais faktors. Un daudzas idejas, kuras biju piedāvāju valdei, bet valde tās neapstiprināja, vēlāk ieteicu Anetei [Jēkabsonei – Žogotai] iekļaut savā pirmsvēlēšanu programmā.

Pastāsti, kā nonāci Anetes komandā?

Anete mani uzrunāja, tikāmies un pārrunājām idejas un kādā virzienā vajadzētu iet, mūsu domas sakrita. Tāpat dažas lietas viņai nebija zināmas, kā piemēram, par LBS darba organizēšanu un citiem aspektiem, bet man bija jau  zināma pieredze t.sk. arī klubā. Viņa saprata, ka esmu kompetents šajos jautājumos un varu palīdzēt. Neteiktu, ka tas bija vienas dienas jautājums, bet procesa laikā sapratām, ka varam sastrādāties.

Foto: LETA

Kāpēc, tavuprāt, Anetei neizdevās kļūt par prezidenti?

Viņa kļuva par pieredzējušu intrigantu upuri. Vienā no intervijām Guntis Šēnhofs jau atklāti visu pateica – kā viņš izspēlēja kārtis, lai Anete neuzvarētu. Un nekautrējās arī atzīt, ka, citēšu: „Gribējāt demokrātiju, lūdzu, saņemiet.”  Ideju “Vējoni par LBS prezidentu” Šēnhofs realizēja pretēji basketbola interesēm ,bet par labu savām personīgajām. Protams, atbildīgi par  prezidenta ievēlēšanu ir biedri, ar kuriem tika manipulēts, jo  viņu intereses ir dažādas. Vienam interesē, lai Latvijā kādreiz būtu Eirolīgas līmeņa klubs, citam, lai septembrī uz jauno sezonu viņu skolai būtu 10 jaunas bumbas vai zālē ielikta grīda. Ja atskatāmies, ko darīja Anete, tad viņa apbraukāja visus biedrus un noskaidroja viņu vajadzības, vienlaikus neko nesolot, savukārt otra puse darīja pretējo. Nevis uzklausīja, bet solīja, kas, iespējams, nospēlēja savu lomu un biedri izlēma, vadoties pēc tā, kāds viņiem no tā visa ir labums. Iespējams, ir daļa, kas vienkārši baidās no citādāka vadības stila un pārmaiņām. Skatīsimies kā viss attīstīties, jo šobrīd ir pagājis vairāk nekā gads kopš jaunās vadības ievēlēšanas un kas ir izdarīts? Nekā daudz. Cik pats skaitīju pa punktiem, izejot no Vējoņa programmas, procentuāli izpildīts teju pusotra gada laikā ir ļoti maz un plāna izpilde ievērojami iepaliek. Redzēsim, ļausim cilvēkiem strādāt un darīt savu darbu, par ko viņi saņem naudu un mandātu, tad lai biedri pēc tam nākamajā kongresā atkal izdara izvēli.

Tava pieredze darbā par vīriešu izlases ģenerālmenedžeri bija īsa un būsim godīgi – neiztika arī bez pāris neskaidrībām

Protams, atskatoties atpakaļ un izdarot secinājumus, var teikt, ka bija lietas, kuras varēja darīt citādāk. Bet godīgi sakot, jau no brīža, kad mani apstiprināja amatā, man līdz galam nebija skaidrs, kādi tad konkrēti ir ģenerālmenedžera pienākumi, jo tie atšķīrās uz papīra un reāli dzīvē,  tostarp runājot par galvenā trenera izvēles procesu. Sākotnēji darba aprakstā bija atrunāts, ka ģenerālmenedžeris ir galvenais posms trenera un spēlētāju izvēlē. Brīdī, kad nonācām līdz reālam darbam, ieklausījos treneru komisijā, valdē, bet sanāca tā, ka realitātē es nemaz nevarēju izvēlēties treneri, kuru gribēju. Štelmahers manā sarakstā nebija pirmais kandidāts, bet otrais. Un tā tas bija arī citās lietās, kur it kā man ir dots mandāts darīt, bet reālajā situācijā process bija citādāks. Nebija skaidri nodalīti ģenerālmenedžera pienākumi, bet vēlāk Cipruss publiski paziņo, ka neesmu attaisnojis uz sevi liktās cerības.

Varu pastāstīt vienu piemēru. Pirmajā sabraukumā mums bija ļoti svarīgi piesaistīt labu saspēles vadītāju un gribējām Ingu Jakoviču. Bija ilgas un garas diskusijas ar viņa kluba vadību, Ingus pats bija gatavs braukt, bet kluba galvenais treneris izdarīja spiedienu, lai nebraucot. Tāpat arī kluba ģenerālmenedžeris pievienojās šai domai. Es ar viņu komunicēju, man teica, ka padomāsim un gan jau atlaidīsim. Vēlāk uzraksta, ka nekur nelaidīs. Klubam tobrīd spēļu nebija un prasīju: „Kāda jums ir motivācija Jakoviču nelaist? Viņš atgriezīsies no izlases un būs vēl trīs dienas laika sagatavoties nākamajai spēlei.” Es saņēmu atbildi, ka, nē, tā ir ļoti svarīga spēle un viņam šīs 10 dienas ir jāgatavojas kopā ar komandu. Es norādīju uz to, ka ir FIBA noteikumi, kuros ir atrunāts, ka viņi nemaz nevar nelaist spēlētāju uz izlasi, klubam nav tādu juridisku tiesību. Teicu labi – ja nelaidīsiet, rakstīsim uz Itālijas basketbola federāciju un FIBA, lai viņi arī attiecīgi pēc noteikumiem rīkojas un klubam par to būs sankcijas kādas ir reglamentā paredzētas. Un kā tas aizgāja tālāk? No kluba vadības bija zvans Šnepam, kur sarunā viņam teica, ka ģenerālmenedžeris mūs “dušī” ļoti traki. Apsēdāmies ar Šnepu par to runāt un es viņam saku, ka klubs nemaz nevar tā nelaist spēlētāju. Ko darām? Ir jāraksta uz federāciju un jārīkojas. Uz ko Šnepa nostāja bija tāda, ka, viņš visu saprot, bet mēs sabojāsim attiecības ar itāļiem un nākamreiz, kad mums kādu vajadzēs, nelaidīs. Beigās kluba vadība izdarīja pret Jakoviču tik lielu spiedienu, ka viņš pateica, ka nebrauks. Šnepam nebija drosmes pieņemt lēmumu. Es aizstāvēju Latvijas izlases intereses un man nebija saprotama šī kautrīgā diplomātija. Manā ieskatā bija jāizdara viss, ko teicu – jāsūta vēstules, jāizmanto reglamentā noteiktie instrumenti, lai Ingu dabūtu uz izlases spēlēm, bet tā vietā nekas no tā netika izdarīts. Šneps gribēja visu izdarīt pa labam, netaisīt konfliktu, bet rezultātu mēs redzam. Ko es vēlāk lasīju vienā no LBS valdes protokoliem, ka, redz, esmu bijis pārāk agresīvs komunikācijā ar klubiem un atsevišķiem aģentiem, kuri arī rakstīja uz LBS un sūdzējās. Es uzskatu ,ka biju par maz agresīvs, aizstāvot Latvijas izlases intereses. Dēļ tā arī  uz pirmo sabraukumu nedabūjām spēlētājus, kuri mums būtu noderējuši. Būtu viņi bijuši, varbūt nebūtu divi zaudējumi, un tad situācija būtu savādāka. Varbūt visiem būtu vienalga, ko tie aģenti un klubi sūdzas. Nezinu. Bet pēc tam Ingus atbrauc uz nākamo logu, bet viņš netiek laukumā… Sakritība? Grūti teikt. Varbūt Štelmahers to visu bija dzirdējis un padomāja, ka Ingus pats nevēlējās braukt palīgā izlasei iepriekš un tāpēc atstāja malā. Tiešām nezinu, bet zinu to, ka LBS pietrūka sava stingra nostāja un pozīcija šādos jautājumos. Mums par to ir jākrīt un jāceļas. Pašlaik izskatās, ka nekas nav mainījies.

Guntis Šēnhofs apelēja pie tā, ka tev vajadzēja atkāpties no ģenerālmenedžera posteņa uzreiz pēc kongresa,  jo būdams vēl LBS algots darbinieks, uz kongresu gāji Jēkabsones – Žogotas komandā, kas bija pretspars Šnepam, Šēnhofam un co. Kāpēc neatkāpies?

ES nebiju pretspars Šnepam, Šenfoham un CO, es biju par pārmaiņām. Mēs te un Jūs tur leksiku basketbola sabiedrībā ieviesa Šneps, Šēnhofs, Vējonis, Cipruss un CO, ceru, ka būs pietiekoši ilga atmiņa visiem, kad vajadzēs meklēt iemeslus tam, kāpēc viss ir sagājis greizi. Neilgi pēc vēlēšanām Šneps un Vējonis par to runāja vai es varu turpināt strādāt.  Bija arī mums individuāla tikšanās, kurā, tomēr, vienojāmies, ka šobrīd jākoncentrē visi spēki uz izlases spēlēm, jo priekšā bija kvalifikācijas pirmais logs. Pirmajā dienā pēc kongresa atkāpties tikai tāpēc, ka man ir savādāks redzējums, nekā Šenhofa komandai? Cerēju, ka būs viedokļu daudzveidība, nevis izrēķināšanās. Neuzskatu, ka tas būtu bijis pareizi. Prioritāte bija vīriešu izlase un tā kā man bija savi pienākumi, manuprāt, būtu bezatbildīgi tādā brīdī atkāpties un atstāt tukšu vietu.

Izjuti spiedienu vai citādāku attieksmi pēc kongresa?

Nē, nejutu. Gāju uz darbu un darīju savas lietas.

Foto: LETA

Pasaki, lūdzu, kā noslēdzās tavs darbs LBS – tevi atlaida vai tu atkāpies?

Lai arī spiedienu lielu pēc kongresa nejutu, tomēr pēc Raimonda Vējoņa ievēlēšanas par LBS prezidentu, es kļuvu par nepiederīgu darbinieku viņa komandā. Sapratu, ka Vējonis nav tas cilvēks, kurš spēs uzņemties atbildību. Tā arī notika. Vējonis, Šneps un LBS valde, neskatoties uz vēlmi izbeigt ar mani darba līgumu sakarā ar manu nostāju pret Vējoņa ievēlēšanu, nebija spējīgi pieņemt lēmumu par līguma laušanu. LBS valdei nebija drosmes šādu lēmumu pieņemt, es netiku atlaists, bet Vējonis man piedāvāja uzņemties atbildību par izlases diviem zaudējumiem un atkāpties, ko es arī izdarīju. Līdz ar to, tie ir bijušā valsts prezidenta meli, ka tiku atlaists no LBS. Es uzņēmos atbildību par tiem diviem zaudējumiem cerot, ka Vējoņa komanda spēs kardināli kaut ko mainīt. Diemžēl, mani secinājumi par to, ka ne Vējonis, ne viņa komandas locekļi nespēs uzņemties atbildību par izgāzto kvalifikācijas ciklu kopumā, apstiprinājās ar uzviju, kad Vējonis publiski visa kvalifikācijas cikla neveiksmes novēla uz mani. Tomēr ceru, ka LBS nekļūs par šī politiskā darboņa tramplīnu turpmākai politiskai karjerai.

Dzirdēts arī, ka neilgi pēc apstiprināšanas par ģenerālmenedžeri, esi teicis, ka daudziem no LBS darbiniekiem ar laiku savas vietas būs jāpamet

Nekad tādas lietas neesmu teicis. Būdams organizācijā, redzēju kā notiek ikdienas darbs. Vēlāk Anetei iedevu savu objektīvu vērtējumu, kā būtu jānotiek lietām – ko vajadzētu uzlabot, kas nestrādā tik labi kā vajadzētu, vai tieši otrādi, kas darbojas labi. Nevienā brīdī neesmu teicis, ka kāds būtu jāatlaiž. Zinu, ka pēc Ciprusa iecelšanas ģenerālsekretāra amatā, vairāki LBS darbinieki tika atlaisti, tāpēc vajadzētu viņam pajautāt kas strādā un kas nē.

Kongresā savā uzrunā biedriem sacīji, ka Vējonis ir ciemiņš basketbola saimē. Strādājot kopā, tavas domas mainījās vai palika tādas pašas?

Vai tad viņš nav ciemiņš? Mana pārliecība par to tikai nostiprinājās. Protams, gan jau gada laikā lietas ir pamainījušas un esošajam prezidentam daudzas lietas ir kļuvušas vairāk saprotamas. Administratīvos procesus noteikti viņš saprot, bet ir arī specifiskas lietas, kuras var saprast tikai cilvēki no šīs vides. Piemēram, darbs ar aģentiem, ar spēlētāju apdrošināšanām, izlašu spēlētāju vārdiem un uzvārdiem un citām lietām. Tās ir sarežģītas lietas un loģiski, ka viņam izpratne par to kā tas strādā nebija izveidojusies. Jācer, ka šobrīd ir mācījies un saprot no iekšienes, kā tie procesi notiek.

Viens no Vējoņa solījumiem kongresā bija, ka viņš sāks strādāt no pirmās dienas un ar saviem kontaktiem un politisko pieredzi palīdzēs LBS piesaistīt gan finansējumu, gan panākt labvēlīgākus lēmumus organizācijai. Vai tu to izjuti?

Kamēr es vēl biju LBS, vairāk jutu to, ka viņš mācās un apgūst pamatus kā viss strādā, nevis reāli metas iekšā risināt jau samilzušās problēmas, kā viņš solīja priekšvēlēšanu laikā. Kad bija iepazīšanās ar katru nodaļu, to vajadzībām un finansiālajām iespējām, Raimondam radās vairāki jautājumi. Kāpēc notiek tā vai citādi, kur LBS dabūs naudu, u.t.t. Un tad, kad Vējonis runāja sapulcēs, viņš runāja  ar Šnepa vārdiem, jo pašam viedoklis nebija. Tas savā ziņā ir saprotams, jo Šneps viņu kaislīgi atbalstīja un bīdīja uz priekšu, es pat teiktu, ka apmācīja. Dod dievs, lai Raimonds no basketbola sāk saprast aizvien vairāk, kaut gan cerības uz viņa politisko ietekmi nav attaisnojušās.

Kā tu uzskati, vai tā ir fundamentāli nepareiza pieeja, ka par LBS prezidentiem jau ilgstoši tiek iecelti cilvēki, kas nenāk no basketbola vides?

Uzskatu, ka ir. Ir jābūt gan autoritātei basketbola vidē un lieliski, ja ir arī sakari politiskā vidē. Paskatāmies uz citām Eiropas basketbola federācijām, tās vada cilvēki ar lieliem panākumiem, un kas to „drēbi” saprot. Hidajets Turkoglu Turcijā, Arvīds Sabonis Lietuvā, Andrejs Kiriļenko Krievijā, Hosē Garbahosa Spānijā un vēl ir virkne piemēru. Tikai Latvijā tāda prakse diemžēl vēl aizvien nav parādījusies. Protams, ja mēs salīdzinām Raimondu un Aneti, skatoties no pieredzes administratīvajā darbā un vadīšanā, tad Vējonim ir lielāka pieredze, bet Anetes gadījumā, ja runājam par starptautisku atpazīstamību un to, ko viņa ir sasniegusi šajā sporta veidā, te pat nav jēgas runāt, jo Anete „ieliek vienos vārtos”. Turklāt, strādājot Rīgas domē, ir iekrājusi lielu  pieredzi. Jā, viņa varbūt ir tikai tādā sākuma posmā, bet varu pateikt, ka viņa noteikti būtu bijusi gatava strādāt par LBS prezidenti un vadīt LBS. Un darīt to ar savu stingru un mērķtiecīgu redzējumu.

Ir arī daudzas labas lietas izdarītas, tostarp Valda Voina laikā. Bet uzskatu, ka tieši šīs pieejas dēļ neesam sasnieguši maksimumu, ko varēja. Prezidentam, ģenerālsekretāram un līgu vadītājiem jābūt tādiem cilvēkiem, kuri tiek respektēti basketbola sabiedrībā un kuriem nav jāmāca un jāstāsta šī sporta veida specifika.

Tāpat varam runāt par iepriekšējo LBS darba stilu. Runājot par Šnepu kā ģenerālsekretāru, protams, viņš ir pieredzējis, bet visu organizāciju vadīja diplomātiski. Reizēm pat pārāk diplomātiski nevarīgi. Piemēram, kad svarīgu lēmumu pieņemšanu uzgrūda uz kāda cita pleciem, nevis pats uzņēmās atbildību un rīkojās izlēmīgi. Nebija stingra roka, kas pasaka, kurā virzienā iesim. Līderis ir vajadzīgs visur, arī  gājputnu bara galvgalī ir līderis, kurš palīdz kāsim lidot vieglāk, nevis krāsoties ar savām spalvām. Vienmēr bija kaut kādas diskusijas, bet ļoti plānas un nereti pats arī nonācu situācijās, kad runājam par vienu vai otru jautājumu, kas ir reāli svarīgs, bet tas pēc nedēļas vienkārši pazūd no dienas kārtības un pēkšņi kļūst nesvarīgs. Tāpat arī sapulcēs tiek prasītas konkrētas lietas, kas jāizdara, bet to neizdara un tā arī tur peldot pa straumi viss notikās.

Kāpēc tad Latvijā ir tāda pieeja?

Skaidrs, ka jebkurā organizācijā vai uzņēmumā, arī valsts un pašvaldību vadītajos, cilvēki, kuri tur strādā gadiem, viņiem ir izveidojies savs stils, kā to darīt, kontakti un pieeja darbam un iestājas rutīna. Loģiski, ka tādā gadījumā neviens negrib tāpat vien savu vietu vai ietekmi un pozīcijas atdot kādam citam. Un, ja ir kadru maiņa vai organizācijā pamaina attīstības virzienu, tad tie, kuri tur ir strādājuši ilgstoši, darīs visu, lai atstātu visu pēc iespējas tuvāk tam, kā strādāts līdz šim, ja tā vieta ir iesildīta un tevi finansiāli nodrošina. Tad vari arī neklausīties, ko tev kāds no malas “čivina vai rej”. Tu dari visu, lai to saglabātu vienā vai otrā veidā. Līdz ar to, jā, tagad jau to nekautrējoties sauc par Šnepa un Šēnhofa grupējumu, kam pievienojies Vējonis ar Ciprusu un tā ir viņu komanda un viņi visu LBS darbu vada tā kā viņi to redz. Biedri deva pilnvaras un tā viņi strādā.

Protams, arī iepriekšējos gados ir bijušas daudzas sūdzības – tad treneru attīstībā tiek par maz ieguldīts, tad čempionātu kalendārs ir neskaidrs, tad ir vēl citi lēmumi, kas neapmierina. Bet redzam, ka ir kongress un tie biedri, kas par to sūdzējās, ka daudzas lietas nav izdarītas, vienalga izvēlās tos pašus cilvēkus, lai viņi turpina strādāt. Par ko pārmest viņiem nevar, bet domāju, ka agri vai vēlu būs, ja tā var teikt, sprādziens, kad visiem apniks esošais darba stils un tie paši biedri prasīs pārmaiņas. Kad tas būs? Grūti teikt. Atsaucoties vēlreiz uz Šēnhofa teikto par demokrātiju LBS lēmumu pieņemšanā. LBS ir cik tur tās komisijas komisiju galā, bet kāds tad beigās ir lēmumu pieņemšanas process? Kurš nesīs atbildību par lemto?

Paskatāmies treneru komisijas darbu tieši Lukas Banki piesaistīšanā. Cik man treneru komisijas locekļi stāstīja, tad tika prezentēts saraksts ar vairākiem kandidātiem, bet Banki tika virzīts kā numur viens jau no sākta gala. Ar domu – re kur mums varianti, bet labāk jau to Banki tomēr izvēlēties. Treneri pat bija uzdevuši jautājumu: „Jūs mums uzstājat, ka vajag virzīt Banki, vai tomēr prasāt mūsu viedokli?” Beigās tika izvēlēti trīs kandidāti un ar visiem bija individuālas intervijas, bet cik dzirdēju, ka tā bija iniciatīva no treneru komisijas, nevis valdes. Un te mēs redzam kā notiek procesi – kam nepieciešamas entās komisijas, ja valde laicīgi bija izlēmusi, ko tā vēlas redzēt pie vīriešu izlases stūres. Ko tad mēs muļķojamies? No malas izskatās, ka atkal notikusi imitācija. It kā viss skaisti un demokrātiski, izvēlamies treneri – ārzemnieku, kārtīgi izvērtējot, bet realitātē no sākta gala bīdīts konkrēts kandidāts. Bet, ja būs rezultāts, tad jau nosodīt nevarēs. Es gribētu redzēt vairāk personīgo atbildību, nevis kolektīvo. Visās – gan pieaugušo, gan jauniešu izlasēs vēl joprojām tiek iecelti treneru komisijas dalībnieki, kaut gan es biju kategoriski pret to. Jauniem treneriem iespēja netiek dota, turpinām virzīt “savējos”

Kā tu redzi, kur šobrīd atrodas Latvijas basketbols? Varbūt tiksim Pasaules kausā un visi visu aizmirsīs

Neviens tev neatbildēs, kāpēc mēs esam, tur kur esam. Esam nokrituši ļoti zemu, bet ir teiciens – sešas reizes nokrīti, septiņas piecelies. Šobrīd esam kaut kur pagrabā un sākumā jātiek ārā no tā, lai vispār varētu mēģināt  tikt augstākā stāvā.  Tik zemu esam. Bet manā ieskatā, tas viss ir sakrājies no daudzām lietām un ilgstošā laika posmā.  Lai basketbols Latvijā attīstītos, jāsāk ar mazām lietām. Redzam, cik bijušas neveiksmīgas pieredzes ar dažādiem saukļiem un lozungiem, nevajadzīgām reklāmām pirms mačiem, iekšējiem skandāliem, lielākiem un mazākiem, pāris gadus atpakaļ lielīšanās, ka visas mūsu jauniešu izlases ir augstākajās divīzijās, bet pēc gada krītam ārā, ka rezultātā tikai viena puišu izlase šobrīd tur ir. Tās ir lietas, kas veido kopējo basketbola tēlu Latvijā. Tā ir sava veida karma. Ir brīži, kad vadībai liekas, ka viena vai otra lieta nav tik svarīga un tai var pievērst mazāku uzmanību, bet tā nav. Beigās tas atsaucas uz rezultātu.