“Sporta pils” piedāvā – Latvijas 30 labāko basketbolistu tops (2. daļa)

Basketbola sezona, kura aizvien pagāja pandēmijas zīmē, ir noslēgusies un jāskatās patiesībai acīs – Latvijas basketbolisti spēruši vairākus soļus atpakaļ. Ja pērn varējām priecāties par vairākām uzlecošajām zvaigznēm un mūsējo sniegumu pāri okeānam, tad šobrīd realitāte ir tāda, ka kontingents pasaules spēcīgākajā līgā Latvijai ir sarucis, tas pats noticis arī Eirolīgā, bet “vidējais” slānis arī vairāk ir pagājis atpakaļ, nekā gājis uz priekšu. Tiesa, kā vienmēr ir arī pozitīvi izņēmumu, kā arīdzan spēlētāji, kuri aizvien spēlē solīdā līmenī.

“Sporta pils” izveidoja savu latviešu basketbolistu topu, lai salīdzinātu mūsu profesionāļu un vispār atgādinātu par latviešu leģionu arī ārpus robežām, kas negozējas Eirolīgas un NBA starmešu gaismās.

Tops ir subjektīvs! To veidojot, tiek ņemta vairāku apstākļu mijiedarbība – līga, individuālais un komandas sniegums, atrašanās izlases trenera redzeslokā un, protams, arī tirgus vērtība un reputācija. Par atskaites punktu tiek ņemta aizvadītā sezona.

20. Ingus Jakovičs, Varēzes “OpenJobMetis” (Itālijas A Sērija/Kijevas “Budivelnik”, Ukraina)

Pērn Jakovičs pārsteidza daudzus, sākumā pievienojoties Varēzes klubam uz pārbaudes laiku, bet izcīnot stabilu vietu rotācijā un pilnvērtīgu divu gadu līgumu. Salīdzinājumā ar pērno gadu viņa spēles laiks pat nedaudz pieauga – vidēji 19,5 minūtes pret 18,3 iepriekš, taču punktu raža samazinājās no 9,9 uz 7,5. Lai arī sastāvam tika piesaistīts leģendārais Felipe Skola un citi spēlētāji ar NBA pieredzi, vēlamais rezultāts netika sasniegts.

Intervijā ar “Sporta pili” Jakovičs atklāja, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, komanda spēlēja ļoti lēnu basketbolu, kas koncentrējās uz Skolas spēli groza apakšā. Uzvaras nekrājās kā gribētos un tā rezultātā sezonas vidū vienībā notika vairākas izmaiņas, tostarp Jakovičs pārcēlās uz Kijevu pie latviešu trenera Igora Miglinieka, kaut gan noteikti nebija vainojams Varēzes komandas sliktajos rezultātos (ilgu laiku tā atradās tālu no “play-off” zonas un beigās tajos arī neiekļuva). “Budivelnik” rindās Jakovičs tikai nedaudz uzlaboja savus statistiskos rādītājus, bet kopumā tur spēlēja stabili. Protams, varēja vēlēties gan lielāku uzticību, gan pienesumu Itālijā sezonas pirmajā pusē, taču kā jau minēts – komanda kopumā spēlēja slikti. Topa 20. vieta vien tādēļ, ka sezonas otrā daļā noslēgta Ukrainā, kur arī nav nemaz tik slikts līmenis – klubu budžeti un kvalitāte pēdējos gados tikai aug. Bet vēl ir jāpagaida līdz tas atgriezīsies pirmskara līmenī. Jā, tika arī izsaukts uz izlases EČ kvalifikācijas otro logu, kur Štelmahers nez kāpēc nolēma viņu neizmantot, bet trešajā vairs sastāvā neiekļāva. Dīvaini, bija pelnījis spēlēt, nevis noraudzīties spēles no malas.

19. Ojārs Siliņš, “Astana” (VTB Vienotā līga)

Foto: VTB

Vairākas sezonas pārsvarā spēlējis tikai Itālijā ar vienu izņēmuma gadu Francijā, šosezon līgumu noslēdza salīdzinoši laicīgi, nevis kā uzbrucējam bija ierasts pēdējos gados sezonas gaitā. Loma Siliņam bija liela – vidēji 24,2 minūtes un gūti 8,6 punkti, nezaudējot savas kvalitātes arī spēlē savā laukuma pusē. Ja “Astana” startētu arī Eirokausos vai spēcīgākā vietējā čempionātā (Kazahstānas līga noteikti nekotējas augstu), varētu runāt par augstāku pozīciju rangā, tomēr VTB līmenī individuāli sevi apliecināja godam.

Komandai gan izdevās izcīnīt tikai sešas uzvaras un tā palika tālu aiz kārotās “play-off” vietas, kas arī ir kā papildus arguments. Tāpat it kā regulāri atrodas izlases treneru redzeslokā, bet kārtīgi pie teikšanas līdz galam vēl nav ticis. Aizvadītajā sezonā viņam divi mači noslēdzošajā logā.

18. Artūrs Strautiņš, Varēzes “OpenJobMetis” (Itālijas A Sērija)

Aizvadītā sezona vēl salīdzinoši jaunajam uzbrucējam (22 gadi) pavedās individuāli veiksmīgākā karjerā, kuras laikā viņš pārstāvējis vienīgi Itālijas klubus un pats ir ar itāļu sporta pilsonību, kas noteikti šo apstākli veicina. Vidēji mačā viņam 26,7 minūtes un 10,6 punkti ar 6,2 atlēkušajām bumbām zem groza. Kā zina šo rindu autors, vasaras periodā ieguldīts milzīgs individuālais darbs ar Latvijā labi pazīstamo treneri Ainaru Zvirgzdiņu.

Augstāk topā noteikti būtu nokļuvis, ja viņa pārstāvētā komanda spētu iekļūt “play-off” vai būtu pieejams izlases mačiem. Jebkurā gadījumā jānovērtē viņa lieliskā individuālā izaugsme aizvadītajā gadā. Arī nākamajā sezonā viņš turpinās spēlēt Itālijā, pievienojoties Redžo di Emīlijas “Unahotels” vienībai, neskatoties uz to, ka aizvadītajā vasarā ar Varēzes klubu viņš bija noslēdzis līgumu uz trīs sezonām.

17. Andrejs Gražulis, Trestas “Pallacanestro” (Itālijas A Sērija)

Gražulis vēl gadu iepriekš pārstāvēja Itālijas otrās līgas komandu, bet pērn nopelnīja vietu A Sērijā. Un ar uzviju, aizvadot, šķiet, labāko sezonu karjerā! Viņš tika pat nosaukts par vienas nedēļas Itālijas līgas MVP, kā arī palīdzēja Trestas klubam pēc 19 gadu pauzes spēlēt Itālijas kausa finālturnīrā, kā arī kvalificēties A Sērijas “play-off”, kur gan pirmajā kārtā piedzīvots zaudējums.

Gražulis kopumā aizvadīja 27 spēles, laukumā pavadot 21,8 minūtes, bet vidēji mačā atzīmējoties ar 8,3 punktiem un 5,6 atlēkušajām bumbām. Ar šādu sniegumu viņš nodrošināja sev līguma pagarināšanu un algas pielikumu. Izlases kontekstā gan par viņu runāt nevaram, jo tā arī tās kreklu aizvadītajā kvalifikācijas ciklā dažādu apstākļu dēļ neuzvilka ne reizi. Bet noteikti būtu noderīgs.

16. Jānis Bērziņš, Stelmetas “Zielona Gora” (Polijas līga un VTB Vienotā līga)

Foto: VTB

Bērziņš ir viens no šīs sezonas patīkamajiem pārsteigumiem, kuru gan par lielu nenosauksi, bet tomēr. “Zielona Gora” spēja iekļūt VTB izslēgšanas mačos, regulārajā sezonā paliekot pat sestie, kā arī Polijā kļuva par vicečempioniem un arī Bērziņam bija liela loma komandas panākumos. VTB viņam vidēji 9,1 punkts un 5,4 atlēkušās bumbas, savukārt poļu līgā 11,2 punkti un 5,4 bumbas zem groziem, abos turnīros vidēji laukumā pavadot 22 vai vairāk minūtes. Viens no tiem, kuru Štelmahers nepamatoti maz izmantoja (viena minūte otrajā logā – kas tas ir?). Pazīstams kā daudzpusīgs spēlētājs un aizvadītajā sezonā to kārtējo reizi apliecināja arī “Zielona Gora” rindās.

15. Aigars Šķēle, “VEF Rīga” (Latvijas – Igaunijas apvienotā līga, FIBA Čempionu līga)

Šķēlem šis bija otrais piegājiens spēlēt vefiņā, un lai arī sākotnēji līgums tika noslēgts līdz FIBA Čempionu līgas pirmās kārtas beigām, tas tika pagarināts. Cerība bija tāda – parādīt sevi individuāli spilgti, lai dotos uz ārzemēm pēc jaunā gada, vai sasniegt rezultātu un palikt ar komandu līdz galam. Piepildījās otrais variants, bet ar punktu gūšanu nevedās kā cerēts – FIBA ČL “vien” 8,3, kas noteikti nebija tas, ko Aigars un kluba vadība gaidīja. Protams, savas korekcijas sezonas laikā ieviesa savainojumi un saslimšana ar vīrusu, kas noteikti izsita ārā no sliedēm, tomēr “VEF Rīga” aizvadīja labu Eirokausu sezonu un bija mači, kur Šķēle pavilka.

Izlasei palīgā kā vienmēr plastiskais aizsargs devās un neatteica, bet arī tur, šķiet, varēja nospēlēt veiksmīgāk, it īpaši izšķirošo maču galotnēs. Tiesa, statistika ir vairāk nekā solīda, pārstāvot izlases krāsas – 11,7 punkti, 5,8 atlēkušās bumbas un 4,8 rezultatīvas piespēles – kas topa ietvaros iedod vairāku vietu kāpumu.

14. Kristers Zoriks, “VEF Rīga” (Latvijas – Igaunijas apvienotā līga, FIBA Čempionu līga)

Foto: LETA

Šķiet, lielākais šīs sezonas Latvijas basketbola pārsteigums, kurš lieliski izmantoja sev doto iespēju līdzīgi kā pērn Artūrs Kurucs. Tie, kas pārzina basketbolu, noteikti saprot, ka neviens cits Eiropas klubs, kurš spēlē arī pēc spēka trešajā spēcīgākajā reģiona turnīrā FIBA ČL, viņam nedotu tik lielu spēles laiku kā “VEF Rīga” – 25,5 minūtes, kuru laikā Kristers izcēlās ar 11,9 punktiem, 3,8 atlēkušajām bumbām un 2,3 rezultatīvām piespēlēm. Tāpat 23 gadu vecumā viņš nodemonstrēja aukstasinību spēles izšķirošajos brīžos un pirmās kārtas noslēdzošajā mačā realizēja laimīgu tālmetienu, kas nodrošināja iesoļošanu turnīra nākamajā stadijā.

Arī Latvijas izlasē Zoriks tika pie teikšanas un, iespējams, brīžos pat pārāk daudz viņam uzticējās Štelmahers, kā piemēram otrajā logā, kur divos mačos viņš uzmeta no spēles metienus 2/16… Lai vai kā, puisi vainot nevar un viņš sevi ir pierādījis pieaugušo basketbolā, neskatoties uz to, ka iepriekš divas reizes bija pārrāvis abiem ceļiem krusteniskās saites. Arī nākamajā sezonā viņu redzēsim Rīgā, kur tagad jau no viņa gaidīs līdera cienīgu sniegumu.

13. Mārtiņš Laksa, Ļubļinas “Start” / Madrides “Movistar Estudiantes” (Polijas augstākā līga/FIBA ČL + ACB)

Laksa arī šajā sezonā Polijas kluba sastāvā apliecināja savas “scorer” dotības, FIBA ČL vidēji gūstot 13,7 punktus un izcīnīja 3,7 atlēkušās bumbas, bet Polijas līgā viņam bija caurmērā 12 punkti un  trīs bumbas zem groziem. Lai arī pārcelšanās uz Spāniju, iespējams, nepadevās kā cerēts, jo vidēji mača laukumā tika vien nepilnas 10 minūtes un guva 3,2 punktus, ACB pieraksts ir ACB.

Tāpat augstā vieta topā nav saistīta tikai ar veiksmīgo spēli FIBA ČL un nonākšanu atpakaļ ACB, bet arī lielisko individuālo startu EČ kvalifikācijā – piedalījās visās spēlēs, vairākās ejot starta pieciniekā, kur izcēlās ar 9,8 punktiem, tālmetienus realizējot ar 60% precizitāti! Atcerēsimies, ka vienā sabraukumā viņš abos mačos neaizmeta garām nevienu metienu.

12. Artūrs Kurucs, “Baskonia” (ACB un Eirolīga)

Lai arī Kuruca loma nav liela, tomēr viņš spēlē Eiropas spēcīgākajos turnīros – ACB un Eirolīga, un abos aizvadījis solīdu spēļu skaitu attiecīgi 28 un 21. Ja ACB vēl viņa spēles laiks ir nepilnas 10 minūtes ik maču, Eirolīgā tas ir uz pusi mazāks. Bet tomēr… Atrasties tāda kalibra komandā un regulāri iziet laukumā ir zināma kvalitātes zīme, ar kuru daudzi latviešu basketbolisti lepoties nevar. Turklāt, viņam ir tikai 21 gads. Visas iespējas augt. Tas, ka viņš netika palaists uz izlases pēdējiem diviem logiem arī par ko liecina – komandā ar viņu rēķinās.

11. Mareks Mejeris, “Parma” (VTB Vienotā līga)

Foto: VTB

Aizvadītajā sezonā palīdzēja Permas klubam nedaudz negaidīti kvalificēties VTB “play-off” stadijai, lielākoties spēli uzsākot starta pieciniekā un laukumā pavadot vidēji 24,7 minūtes, kā arī izceļoties ar 8,6 punktiem, piecām bumbām zem groziem un vienu bloķētu pretinieku metienu ik maču. Protams, deva savu artavu arī izlases kontekstā – vidēji 10 punkti, sešas bumbas zem groziem un 3,5 rezultatīvas piespēles. Tiesa, nevar aizmirst, ka tieši viņam bija iespējas divos mačos ar pēdējo sekunžu metieniem (jāatzīst gan, ka ne pārāk ērtiem, bet tomēr) groza tuvumā nosvērt svara kausus par labu mūsējiem un šobrīd visi jau dziedātu citu dziesmu. Stabila izlases, kā arī Eiropas laba līmeņa klubu vērtība.

Komentārs: Spēlēšana Itālijas vai VTB līgas “play-off” līmeņa komandā ir jāvērtē kā augstvērtīgs sasniegums un, iespējams, pat augstāk nekā, ja aizvadi 12 laba līmeņa spēles FIBA Čempionu līgā. Tomēr, veidojot šo topa daļu, kā arī iepriekšējās, ņemts vērā arī pienesums nacionālajai izlase, kā arī taibreika gadījumā attiecīgas komandas sasniegumu aktuālās sezonas ietvaros. Protams, izlases elements varētu būt īpaši subjektīvs aspekts ņemot vērā, cik neveiksmīgi šo ciklu novadīja Roberts Štelmahers, un to, ka bija vairākas neskaidrības par spēlētāju vēlēšanos vai attiecīgi nevēlēšanos izlases krāsas pārstāvēt.

Kuruca augstā vieta topā, ņemot vērā ne pārāk iespaidīgo spēles laiku, tomēr ir balstīta uz pierakstu Eiropas elites līmeņa turnīru komandā un tas, ka viņš tur regulāri tiek laukumā un kaut kādu lomu pilda. Vairākiem šīs daļas topa sākumā ierindotajiem aiz muguras bijušas solīdas sezonas solīdās līgās, bet dažādu iemeslu dēļ (traumas, treneru lēmums vai klubu nevēlēšanās laist) viņi nespēja vai netika savus talantus atrādīt izlases spēlēs. Iespējams, tieši tas varēja maksāt netikšanu uz EČ. Kas zina… Jebkurā gadījumā kontingents Eiropas top līgu komandās ar latviešiem ir pietiekami daudzskaitlīgs un kas galvenais – arī kvalitatīvs. Protams, varētu vēlēties, lai aizvien vairāk spēlētāju kļūtu par līderiem savās komandās, kas pēdējos gados ir sarucis, tomēr jāpriecājas par katru latvieti, kurš tiek pie līguma ar Eiropas vadošo līgu klubiem.

“Sporta pils” piedāvā – Latvijas 30 labāko basketbolistu tops (1. daļa)